Tieši tā – pa zilbēm un lēni izgaršojot uz mēles katru vārdu. Lai aiziet līdz smadzeņu pašai slēptākajai krokai un izliekumam.
Tieši tā – pa zilbēm un lēni izgaršojot uz mēles katru vārdu. Lai aiziet līdz smadzeņu pašai slēptākajai krokai un izliekumam. Iecietība ir tas, kas pašlaik nepieciešams ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules sabiedrībai. Atkal tiek plaši runāts par sieviešu ordināciju par mācītājām, par geju un lezbiešu tiesībām, arvien skaļāk skan prasības un aicinājumi baznīcai ieņemt liberālāku nostāju gadu simtos un tūkstošos nostiprinātās dogmās. Viss sajaucies vienā lielā putrā. Var tikai piekrist integrācijas lietu ministra Ainara Latkovska sacītajām vakar sabiedrības neiecietības problēmām veltītajā seminārā: “Citādība parādās tur, kur ir pārmaiņas un attīstība, tā neapdraud tradīcijas, bet sniedz tām jaunu slāni.”
Vietā būs sacīt, ka mūsu sabiedrībā iecietība un pacietība būtu jāievēro gan tiem, kam nepieņemama ir doma, ka homoseksuālisms ir kas netīrs un tāpēc nīdējams, gan tiem, kas aicina šīs orientācijas cilvēkus nediskriminēt. Šīs problēmas tika uzjundītas pavisam nesen, kad Rīgā mēģināja organizēt homoseksuāli orientēto cilvēku gājienu. Jā, tas notika par spīti dažādām politiskajām un cilvēciskajām peripetijām. Rezultātā zaudētāji bija visi. Gan šīs seksuālās orientācijas piekritēji, gan noliedzēji. Piekritēji tāpēc, ka vēlas, lai viss notiktu rīt “uz brokastlaiku”, noliedzēji tāpēc, ka ļauj vaļu ne tām labākajām cilvēciskuma izpausmēm. Tagad šķiet, ka katrs ir ielīdis savos ierakumos un gaida, kas notiks tālāk.
Pasaule mainās, gribam to vai ne. Nevar visi soļot vienā ierindā un vienā solī. “Kas nav ar mums, tas ir pret mums.” Vai atceraties ūsaini, kas teica šos vārdus? Jūs gribat viņam līdzināties?
