Pāri dzelzceļa tiltam ved gājēju pāreja, ko ik dienu izmanto vairāki simti jelgavnieku. Vai šis ceļš ir drošs?
Pāri dzelzceļa tiltam ved gājēju pāreja, ko ik dienu izmanto vairāki simti jelgavnieku. Vai šis ceļš ir drošs?
Valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” preses sekretāre Biruta Sakse, konsultējoties ar uzņēmuma speciālistiem par pārējas drošību, sniedza šādu atbildi: “Gājēju pāreja tilta malā domāta dzelzceļa darbiniekiem, lai tie veiktu savus uzdevumus. Tā ierīkota atbilstoši drošības prasībām, no sliežu ceļiem norobežota ar barjerām. Tā ir droša. Latvijas Dzelzceļš nevar aizliegt arī citiem gājējiem izmantot šo pāreju.”
Govis pa tiltu neiet
No vienas puses, situācija tiešām izskatās pieņemama: tilta malā ierīkotā gājēju pāreja kalpo jau desmitiem gadu. Spraugas starp aizsargbarjeras metāla stieņiem ir divu sprīžu platumā. Caur tām varētu izkrist ne vien skolas vecuma bērns, bet, kā veci dzelzceļnieki spriež, varbūt pat kārnāka govs. Tomēr, šķiet, neviens neatceras, ka kāds no tilta būtu iekritis ūdenī. Ja, no apmēram astoņu metru augstuma skatoties Lielupes ūdenī, reibst galva, tas lai brauc apkārt ar sesto autobusu – dienā kaut reizi stundā tas kursē.
Citādi minēto gājēju pāreju vērtē, piemēram, uzņēmuma “Slokas celtnieks” kultūras pasākumu organizatore Māra Jasa. Bērni pa šo ceļu iet uz skolu un ziemā nāk arī uz celtnieku ierīkoto slidkalniņu un slidotavu – tas ir bīstami. Bet ne jau “Slokas celtnieks” varētu to sakārtot. Tilts tomēr ir dzelzceļnieku ziņā. Līdzīgās domās par šīs pārejas drošību ir arī pazīstamais ārsts un Jāņa Bisenieka fonda valdes loceklis Paulis Rēvelis.
Doma, ka Latvijas Dzelzceļš nevar aizliegt arī citiem gājējiem izmantot šo tilta pāreju, no likuma viedokļa it kā loģiska. Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 109. pants paredz, ka tiem, kuri staigā pa sliežu ceļiem, pienākas naudas sods līdz pieciem latiem (var tikt cauri arī ar brīdinājumu). Taču šajā gadījumā Lielupes šķērsotāji pa sliežu ceļiem teorētiski var pat neiet. Laipa atrodas blakus sliedēm, taču drošā attālumā no tām. Ja nu vienīgi kāds garāks makšķerkāts nejauši trāpa garāmejošam vilcienam.
Suņi neļāva tuvoties uzbērumam
Dzelzceļnieki nāk no depo, dodas pie saviem vilcieniem, bet ko dara pārējie Lielupes šķērsotāji – vīri, sievas, skolēni, māmiņas ar ratiņiem, velosipēdisti? Izrādās, lielais vairums šo cilvēku neaiziet līdz minētajai dienesta pārejai, bet šķērso sliedes pa slīpu taciņu, kas aizved Jelgavas cietuma virzienā un sākas apmēram trīsdesmit metru attālumā no tilta gala. Vietās, kur taciņa ved pār sliedēm, ir nezin kuros laikos uzliktas betona plāksnes, kas atvieglo sliežu pārkāpšanu, jo sevišķi velosipēdu un ratiņu stūmējiem. Taču uzrakstu, brīdinājuma zīmju vai līdzīgas “greznības” uz šīs savādās dzelzceļa pārejas nav. Kāds jelgavnieks lokomotīves mašīnists ar vairāk nekā divdesmit gadu pieredzi, kas vēlējās palikt anonīms, “Ziņām” teica, ka uz sliedēm pie šīs taciņas sabraukti daudzi cilvēki, sevišķi tie, kuri lietojuši alkoholu. Pēdējā laikā gan tādu gadījumu tieši šajā vietā nav bijis. To apstiprina dzelzceļa policijas Kurzemes reģionālā iecirkņa priekšnieks Vladislavs Gerkišs. Taču vispār šogad viņa iecirknī uz sliežu ceļiem gājuši bojā deviņi cilvēki, bet tas noticis citviet. V.Gerkišs uzskata, ka šī vieta ir bīstama, un policisti tur veikuši reidus. Pār Lielupes dzelzceļa tiltu uz Ventspils ostu ved bīstamās kravas – amonjaku, naftu, citus ķīmiskus produktus, un neparedzētu situāciju varbūtība
te jāsamazina līdz minimumam. Taču skaidrs, ka ar policijas spēkiem vien jaunu kārtību neieviesīs. Mūsdienās dažviet uz dzelzceļa tiltiem atjaunota sardze. Taču Lielupes tilts Jelgavā nav iekļauts septembrī valsts sekretāru sanāksmē pieteiktajos grozījumos Ministru kabineta noteikumos par obligāti apsargājamiem valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras objektiem. Kāpēc Jelgavas tilta starp tiem nav, diezgan neizprotami, jo minētie grozījumi pamatoti ar intensīvu bīstamo kravu pārvadāšanu un pat terorisma draudiem.
Padomju laikā pie Jelgavas dzelzceļa tilta bijusi apsardze pat ar dienesta suņiem, kuru būdas atradušās Stacijas ielā. Taču tolaik sargi vairāk uzmanījuši dzelzceļa uzbērumu, upes krastu zem tilta, nevis gājēju pāreju. Tehniski būtu vienkārši tā galā gar sliedēm uzbūvēt žogu, taču, kā sarunā minēja Latvijas Dzelzceļa preses sekretāre B.Sakse, līdzīgi žogi dzelzceļa malā tiek izlauzti.
Pa tilta apakšu iet makšķernieki
Šķiet, cerīgs situācijas risinājums būtu zem dzelzceļa tilta ierīkot gājēju un velosipēdistu celiņu. Tur vijas makšķernieku taciņa, kas, vedot uz pilsētas centra pusi, “Slokas celtnieka” teritorijā pārvēršas par braucamu ceļu. Arī dzelzceļa eksperti, kā var spriest no B.Sakses atbildes, atzīst, ka gājēji un velosipēdisti varētu pārvietoties gar upes krastu zem dzelzceļa tilta. Taču dzelzceļnieki kā līdzfinansētāji šādas zemtilta pārejas izbūvē nevar iesaistīties, jo gājēju plūsmu organizēšana pilsētā ir pašvaldības kompetence.
Runājot par minētā tilta gājēju pāreju ar pašvaldības darbiniekiem, radās iespaids, ka dažs labs par tādu neko nezina. Tajā pašā laikā drošības eksperti, tostarp arī patlaban īstenotā projekta “Pārrobežu sadarbības iniciatīva riska vadības sistēmas veidošanai Latvijas un Lietuvas kaimiņu reģionos” kūrētāji, atzīst – Jelgavas dzelzceļa mezgls ir paaugstināta riska objekts, kur kopīga interese celt drošību ir gan dzelzceļniekiem, gan pilsētai un rajonam.
