Katru gadu 11. oktobrī atzīmējam Ādolfa Alunāna dzimšanas dienu. Šogad vienlaikus atceramies viņa tēvabrāli Indriķi Alunānu – Jelgavas grāmatizdevēju viņa 165. dzimšanas dienā.
Katru gadu 11. oktobrī atzīmējam Ādolfa Alunāna dzimšanas dienu. Šogad vienlaikus atceramies viņa tēvabrāli Indriķi Alunānu – Jelgavas grāmatizdevēju viņa 165. dzimšanas dienā.
Nelielu ieskatu Indriķa izdoto grāmatu klāstā sniedz izstāde «Grāmatas nesēji tautā» Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Ādolfs un Indriķis ir no dažādām paaudzēm, bet viņus un arī pārējos Alunānus vieno neredzamas saites ar savu dzimtu. Šīs varenās dzimtas spēks slēpjas jauna dzīvesveida un vērtību meklējumos. Kā teicis Ādolfa māsas Luizes vīrs dzejnieks Vensku Edvarts: «Alunānu dzimta nepiederēja pie ikdienišķām. Te valdīja gars, te bija ģimenes locekļiem sava garīga pastāvība, te sekoja Eiropas domai.»
Alunānu dzimtas saknes meklējamas Vidzemē, Jaunkalsnavas pusē, kur Alunānu mājās veiksmīgi saimniekojušas vairākas paaudzes. Zemgales atzara veidotājs ir Ādolfa vectēvs Andrievs, kas 1839. gadā pārcēlās uz dzīvi Jelgavā.
Vairāk iepazīstot šo cilvēku, varam saprast, kas bija noteicošais viņa ģimenē, no kuras nākuši tik ievērojami cilvēki kā Juris un Indriķis Alunāni.
Andrievs Alunāns pagājušā gadsimta 30. gados saimniekoja Jaunkalsnavas muižā, kuru nomāja no barona Kālena. Strādīgums un gaišais prāts ļāva ģimenei sasniegt turību. Tēvs strādāja arī par skrīveri pagastā.
Andrievs saimniekoja pēc latviešu zemnieku tradīcijām, taču, būdams ciešā saskarē ar vācu muižniekiem un mācītājiem, viņš iepazina vācu kultūru un prata to novērtēt. A.Alunāns saprata, ka latviešu zemnieks kļūs saimnieks savā zemē tikai tad, kad varēs ieņemt līdzvērtīgu vietu vācu sabiedrībā. Vairāk par visu pasaulē viņš gribēja iedot saviem dēliem spārnus – izglītību –, lai viņi varētu pacelties pāri zemnieku noliektajām mugurām un ieraudzīt gaišāku rītdienu. Vecākos dēlus Pēteri, Jūliju un Edvardu tēvs nosūtīja mācīties uz Rīgas ģimnāziju. Jaunākajiem dēliem Jurim un Indriķim bērnība pagāja skaistajā Jaunkalsnavas muižas skaistajā apkārtnē.
Diemžēl šim stāstam nebija laimīgas beigas. 30. gados neraža, lopu sērgas piemeklēja vai ikkatru lauku sētu un nepagāja garām arī Alunāna labi iekoptajai saimniecībai. Andrievs bankrotēja un tika padzīts no Jaunkalsnavas muižas bez iztikas līdzekļiem.
Pirmā ģimenes apmešanās vieta bija Zorgenfreijas krogs.1845. gadā Andrievs nopirka Jostenes pagasta Kauļu mājas, kur ģimene sāka saimniekot no jauna. Šis laiks bija grūts, tādēļ jaunākie dēli Juris un Indriķis skolā tika sūtīti tikai 1846. gadā. Sākot ar 1848. gadu, viņi mācījās Jelgavas ģimnāzijā.
Ģimnāzijas gadi pagāja kopīgi, abiem padevās valodas. Juris izcēlās kā brīvdomātājs un latvietības piekritējs. Ģimnāzista gados tapa viņa kultūrvēsturiski nozīmīgais darbs «Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas».
Pēc ģimnāzijas beigšanas brāļu ceļš uz laiku šķirās. Juris devās uz Tērbatas Universitāti, aktīvi darbojās latviešu studentu pulciņā, kļūstot par vienu no rosīgākajiem jaunlatviešu centienu paudējiem «Mājas Viesī». J.Alunāna populārzinātnisko rakstu tematika bija plaša. Viņš rakstījis par latviešu un citu tautu senatni, darinājis ap 500 jaunvārdu, iepazīstinājis latviešu lasītājus ar ekonomikas teorijas atziņām. 1860. gadā J.Alunāns izdeva populārzinātnisku rakstu krājumu «Sēta, daba un pasaule».
1858. gadā Indriķis sāka mācīties Maskavas Universitātes Filoloģijas fakultātē un pēc gada devās pie brāļa Jura uz Tērbatu, kur līdz 1863. gadam studēja zemkopību.
Tērbatas studiju gadi bija ļoti nozīmīgi Indriķa dzīvē. Viņš daudz palīdzēja vecākajam, bet nepraktiskajam brālim, taču vienlaikus atradās Jura uzskatu ietekmē, labi izprata izglītības nozīmi, bija pārliecināts latviešu valodas piekritējs. 1859. gadā iznāca Indriķa pirmais stāsts «Kāršu spēlēšanas augļi».
1858. gadā Alunānus piemeklēja nelaime: 61 gada vecumā nomira Andrievs Alunāns, tā arī nepiedzīvojis savu dēlu slavu.
Rūpes par Kauļu mājām uzņēmās Edvards, atbalstīdams brāļu studijas Tērbatā un Pēterburgā. Uz Pēterburgu Juris pārcēlās 1861. gadā un strādāja mežu departamentā, bet, būdams smagi slims, pēdējos dzīves gadus pavadīja Kauļos pie brāļa Edvarda, līdz pat nāvei 1864. gada 6. aprīlī nezaudējot humora izjūtu un optimistu.
Pēc Jura nāves uz Pēterburgu studēt dabaszinātnes devās Indriķis. Pēterburgas posmā viņš sadarbojās ar Krišjāni Valdemāru, bija laikraksta «Pēterburgas Avīzes» līdzstrādnieks. Pēc atgriešanās Jelgavā 1867. gadā par savu galveno uzdevumu Indriķis uzskatīja brāļa Jura rakstu izdošanu. Viņš iztulkoja Nikolaja Gogoļa «Revidentu» un Aleksandra Ostrovska «Pašu ļaudis, gan izlīgsim». Šīs lugas nekavējoties iestudēja Indriķa tēvabrāļa Pētera dēls Ādolfs Alunāns. 70. gados Indriķis darbojās kā grāmatu izdevējs, Jelgavā atvēra divus grāmatu veikalus, 1892. gadā nopirka tipogrāfiju, kur iespieda arī Ā.Alunāna lugas. Grāmatu izdošanā iesaistījās arī viņa sieva Elizabete – grāmatās tika ieguldīts viss ģimenes kapitāls. Indriķis mira 1904. gadā, bet Elizabete dzīvoja līdz 1944. gadam un turpināja vīra iesākto.
No Andrieva astoņiem bērniem dzimtu turpināja tikai viņa vecākais dēls Pēteris (1823 –1903), kas tāpat kā tēvs bija aktīvs sabiedrisks darbinieks, piedalījās Rīgas Latviešu biedrības un Jelgavas Latviešu biedrības dibināšanā.
Viņa vecākais dēls bija Ādolfs Alunāns (1848 –1912) – rakstnieks, aktieris, režisors, pirmais latviešu teātra teorētiķis, pirmās latviešu aktieru paaudzes audzinātājs*.
Ā.Alunāna māsa Luize (1857 –1934) bija pirmā sieviete žurnāliste teātra kritiķe, publicējusies laikrakstos «Baltijas Vēstnesis» un «Dzimtenes Vēstnesis». Latviešu teātra vēsturē nozīmīgi ir viņas raksti par brāļiem Ādolfu un Nikolaju.
L.Skujeniece mācījusies Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā, strādājusi par mājskolotāju Pēterburgā un Veļikije Lukos, pratusi vācu, franču un angļu valodu. Latviešu literāro valodu viņai palīdzēja apgūt vīrs dzejnieks Vensku Edvarts. Viņu ģimenē bija četri bērni.
«Nav nevienas zinības un nevienas mākslas, kurā sieviete nespētu to pašu panākt, ko vīrietis,» uzskatīja Luize Skujeniece.
Ā.Alunāna brālis Nikolajs (1859 –1919) dzīvi veltīja mūzikai. Latviešu teātra mūzikas vēsture, pirmie latviešu valodā rakstītie teorētiskie sacerējumi un publicistika mūzikas laukā, pirmais latviešu simfoniskais orķestris, konservatorijas dibināšana – tas viss nesaraujami saistīts ar Nikolaja Alunāna vārdu.
Kopš 1898. gada N.Alunāns darbojās kā diriģents Latviešu teātrī, 1907. gadā nodibināja pirmo latviešu simfonisko orķestri. Viņš rakstījis mūziku Aspazijas, Ā.Alunāna un Raiņa lugu «Sidraba šķidrauts», «Mūsu senči», «Brencis un Žvingulis», «Uguns un nakts» iestudējumiem.
—
* Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā Filozofu ielā 3 vienmēr laipni gaidīti apmeklētāji.
