Jelgavas Tautas gleznošanas studijas dalībnieces Zigrīdas Cīrules jaunāko darbu izstāde – tādu vēstījumu kultūras namā un bibliotēkās pagājušajā gadā vien varēja pamanīt vismaz desmit reižu.
Jelgavas Tautas gleznošanas studijas dalībnieces Zigrīdas Cīrules jaunāko darbu izstāde – tādu vēstījumu kultūras namā un bibliotēkās pagājušajā gadā vien varēja pamanīt vismaz desmit reižu. “Ļoti aktīva!” tā mākslinieci raksturo kultūras ļaudis. Kur gleznotāja smeļas iedvesmu un dzīvesprieku? Izrādās, viņas mūza mājo puķu ieskautā dārzā, kur katram augam savs skaistums un nozīme ārstniecībā.
“Basām kājām agrās rīta stundās līdz ar cīruļu treļļiem eju pa rasu un smeļos dabas spēku visai dienai,” teic Zigrīdas kundze. Māksliniece no Jelgavas dzīvoklīša uz savā zemes pleķītī dārzkopības sabiedrībā “Grīva” Tušķos būvēto mājiņu pārcēlās pirms pieciem gadiem. “Man vienmēr patikušas puķes, putni un daba! Zināt, cik interesanti,– šajā vietā 1847. gadā bijusi baznīciņa. Varbūt tādēļ tik labi šeit jūtos. Man jau kaut kas traks uz puķēm – tās patīk ne tikai kopt, bet arī gleznot un zīmēt,” Zigrīda stāsta un piebilst, ka viņai piemīt rīkstnieces spējas, tādēļ izdevies blakus mājai uziet pazemes upi, virs kuras izveidot aku. Uz tās vāka tagad rotājas ķiršveidīgo tomātu podiņi un puķes toveros, bet plašā virsma ļauj turpat dārzā ziedu skaistumu pārnest uz papīra. “Visu Dieviņš man devis,” māksliniece atklāj, ka trīs metru rādiusā ap viņu ir pozitīvais lādiņš, kas ļaujot ārstēt cilvēkus. Taču arī pašai netrūkst raižu, viņu raksturo spēcīgas emocijas. Bēdīgās var izraudāt, labās domas pārtop mākslā – zīmējumos, gleznās, tamborējumos. Kad priecīgs prāts, zīmēt varot pat 11 stundu pēc kārtas, pat ēst negribas. “Jaunībā daudz gāju pie autoritātēm par maksu mācīties zīmēt, naudu nežēloju. Taču tagad tie modernie mākslinieki – tik primitīvi!”
Jelgavas Tautas gleznošanas studijas vadītājs Ivars Klaperis par Cīrules kundzi teic: “Viņa ir ārkārtīgi darbīga un šarmanta dāma! Sirsnīga, ja ko apsola, izdara. Zigrīdai ir labi panākumi ne tikai zīmēšanā, bet arī gleznošanā.” Apbalvota ar Jelgavas Domes Goda rakstu.
Dzīvo un strādā saskaņā ar dabu
Zigrīda dzīvo saskaņā ar dabas likumiem un senām tradīcijām. Pie durvīm no negatīviem spēkiem sargā kadiķu zaru pušķītis, ar krītu uz tām uzrakstītas zīmes, kas ļaunajiem liedzot ceļu, bet priekšnamā un istabās smaržo no dažādiem augiem ievāktas drogas. Augu netrūkst arī istabās, palodzes mirdz zaļumā.
Viņas dārzā skaistums vērojams ikvienā gadalaikā. Ziemā tās ir apsnigušas lazdas un sarkankrūtīšu, sīļu un vāverīšu rosība, bet vasarā krāšņumu izrāda ziedi. “Re, tur man mazs baseiniņš, domāju iestādīt balto ūdensrozīti. Tur zemenītes, puķītes, tomātiņi, bet sētmalē pati sagatavoju malku ziemai. Gribas ar visu ko nodarboties. Kadiķi iestādīju pirms sešpadsmit gadiem, kad iegādājos šo zemi. Bērni mani aizveda pie māsiņas Siguldas pusē, iegāju mežā un izrāvu tādu mazu kociņu. Tagad brašulis izaudzis, var pa zariņam durvīm pielikt. Kā jau klājas, pie mājas aug arī pīlādzis, kas nes svētību un atraida ļaunos garus. Tur dievkociņš gozējas, mazais vīna koks pie sienas šogad ļoti pilns ķekariem!”
Ar “zaļajiem pirkstiņiem”
Zigrīdas kundze ir īstena dārzniece un stādu audzētāja – no spraudenīšiem izdevies apsakņot ne vien tūjas, bet arī sudrabeglīti. Pat mežu speciālisti brīnījušies, kā tādu cimperlīgu skujeni var apsakņot. Bez plēves nosegšanas sadīgušas tūju sēklas, un pēc dažiem gadiem izaugs skaisti stādiņi dāvināšanai.
Kundze savā dārziņā šiverējas viena pati, jo visas trīs meitiņas nu jau izaugušas un aizgājušas savās dzīvēs, taču māksliniecei spēka pietiek kopt vēl vienu dārzu, kura malās no trim pusēm savijušies milzīgi puķuzirnīši – arī tie drīz vien tiks iemūžināti kādā zīmējumā vai gleznā. “Vai nav jauki? Pilsētā asfalts, cilvēki un visa tā trauksme saplūst vajadzīgās un ne tik labās aurās! Bet te es esmu viena.”
Jau no bērnības Zigrīdai patīk lazdas. Tāpēc dārzā daļēji dzīvžogu veido lielaugļu riekstkoki no Dobeles. Rudenī rieksti tik lieli, ka paņem divos pirkstos un pārspied! Pie šķūnīša pavasarī iestādītas zilās vīnogas, ko kaimiņš no dārza metis laukā. Māksliniece priecājās, ka tā tik labi rudenī ražoja, kā juzdama, ka gals klāt. Augi jūtot, ja tos grib zāģēt, tad arī izrādot labāko, ko vien spēj. Un saplēstās vīna koka saknes izdzinušas lekni zaļus jaunos stublājus. Siltumnīcā slejas milzīgi tomāti. “Kā nezvēri! No vienas frizierītes nopirku Krievijā ražotās sēklas – augļi esot pat 800 gramu smagi. Vēl zaļi, bet lielāki par dūri!”
Zeme tuva kopš bērnības
“Ļoti mīlu dzīvniekus – pat skudrai nevaru pāri nodarīt. Ja kāda ienāk mājā, iznesu laukā, lai dzīvo.” No kurienes Zigrīdas kundzei tādas zināšanas un tik izteikta sirsnība? “Zeme tuva man jau no mazotnes, izsūtījumu laikā bēgām prom no Jelgavas. Slēpāmies Kalnciema mežā, tad devāmies prom uz Vircavu. Atceros, kā tolaik sešu gadu vecumā cēlos piecos no rīta un naktskreklā skrēju dārza rasā raudzīties, kā sadīgušas sēkliņas!” Zigrīda augusi septiņu bērnu ģimenē – gan piecas meitas, gan abi dēli par labiem cilvēkiem izaudzināti. Toreiz jaunie vairāk vecākus cienīja un klausīja, bet tagad visatļautība valdot.
Lielākā daļa ziedu pārtapuši skaistās gleznās. Tajās iemūžinātas baltās lilijas, puķuzirnīši, tulpes, narcises, īrisi. Februārī par godu 65 gadu jubilejai Zigrīda Cīrule plāno atklāt zīmējumu un gleznu izstādi. Tad, pašā ziemas viducī, mākslinieces darbos skautais šīsvasaras ziedu skaistums priecēs jelgavniekus.
***
Zigrīda Cīrule
– Dzimusi Jelgavā 1943. gada 8. februārī.
– Jau bērnībā ļoti patika zīmēt, un pēc pamatskolas beigšanas ar to sāka nodarboties nopietnāk.
– Zīmēšanu un gleznošanu mācījusies Mākslas akadēmijas vakara nodaļā un privāti pie māksliniekiem.
– Ir vairākas profesijas – māksliniece noformētāja, rotkale un pedagoģe. Strādājusi par mākslinieci vairākās Jelgavas iestādēs.
– Daudz laika veltījusi bērniem. Mācījusi zīmēšanu Jelgavas 2. vidusskolā un Ceraukstes pagasta Griķu pamatskolā. Sešus gadus strādājusi bērnudārzā “Kamolītis”, mācot darboties ar zīmuļiem un krāsām bērniem no divarpus līdz sešu gadu vecumam.
