Uz Veselības un sociālo lietu departamenta lūgumu izteikt viedokli par šļirču apmaiņas punkta izvietošanu Jelgavā atsaucās 39 pilsētas iedzīvotāji zvanot un 22 LSDSP Jelgavas nodaļas biedri, iesniedzot savu viedokli rakstiski Domes preses dienestā.
Uz Veselības un sociālo lietu departamenta lūgumu izteikt viedokli par iespējamo šļirču apmaiņas punkta izvietošanu Jelgavā atsaucās 39 pilsētas iedzīvotāji zvanot un 22 LSDSP Jelgavas nodaļas biedri, iesniedzot savu viedokli rakstiski Domes preses dienestā. Apkopojot aptaujas rezultātus par to, vai Jelgavā vispār pastāv narkomānijas problēma un vai iznācis redzēt kādu cilvēku narkotisko vielu reibumā, lielākā daļa zvanītāju izteica viedokli, ka pagaidām pilsētā šī problēma nav aktuāla. Kāds RAF mikrorajonā dzīvojošs kungs gan atzina, ka mājas kāpnēs saļimušus stāvus ir redzējis vairākkārt.
Tomēr lielākā daļa zvanītāju bija kategoriski pret šļirču apmaiņas punkta izvietošanu, uzskatot, ka situācija pilsētā tāpat jau ir nedroša un nav nepieciešams vēl organizēt legālu narkomānu pulcēšanās vietu. Zvanītāji lielākoties nosodoši izteicās par narkomāniem, uzskatot, ka šie cilvēki paši ir vainīgi savā liktenī un paši šo ceļu izvēlējušies, tādēļ viņiem nebūtu jāpalīdz, vēl bez maksas mainot šļirces, tādējādi nelietderīgi izlietojot naudu. Vislielāko sašutumu izteica kāda zvanītāja no Helmaņa ielas, kas slimo ar cukura diabētu. Viņai ir nepieciešamas piecas šļirces dienā, lai cīnītos par savu dzīvību, taču neviens nedomā par šļirču apmaiņas punktu diabētiķiem, bet gatavojas palīdzēt narkomāniem, kas paši labprātīgi sevi nogalina.
Par šļirču apmaiņas punkta atrašanās vietām: 17 iedzīvotāji bija par iespēju to izvietot Narkoloģiskās slimnīcas tuvumā, 9 ierosina izveidot pārvietojamu šļirču apmaiņas punktu, 2 – izvietot to vecās slimnīcas sarga būdiņā, 4 – pārbūvēt bijušo tualeti pie pilsētas kultūras nama.
Situāciju komentē Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas galvenā ārste Lilita Caune:
«Iepazīstoties ar izteiktajiem viedokļiem, ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki neizprot šļirču apmaiņas būtību. To nedrīkst sajaukt ar narkomānijas ārstēšanu vai ierobežošanu, jo tieši šo slimību šļirču apmaiņa neietekmēs.
Taču narkomānija kā sociāla slimība nes sev līdzi arī divas nāvējošas infekcijas slimības: HIV un vīrusa hepatītu, kas var skart ikvienu no pilsētas iedzīvotājiem. Tieši to izplatības ierobežošanai ir nepieciešams šļirču apmaiņas punkts, lai pasargātu veselos cilvēkus un nepieļautu HIV izplatību. Tā pašlaik ir pasaules prakse, ko var nosaukt par «ļaunuma mazināšanas stratēģiju».
Latvijā 90 procenti reģistrēto HIV slimnieku ir narkomāni, un narkomānija ir sociāla slimība, par kuru atbildība ir jāuzņemas valstij kopumā un, protams, arī sabiedrībai. Cik neiecietīgi esam pret nepilngadīgu smēķētāju vai alkohola lietotāju? Cik bieži pajautājam – kāpēc jaunieši meklē «aizmiršanos» atkarības vielās? Kāpēc viņi ir nelaimīgi? Vainīgos jau var meklēt, bet tas nav problēmas atrisinājums. Vai mūsu valstī sauc pie kriminālatbildības par pašnāvību? Narkomāni nav noziedznieki, bet slimi cilvēki, kam ir jāpalīdz, jānodrošina iespēja ārstēties un, protams, jācenšas pasargāt veselos. Neviens narkotikas lietot nav sācis ar domu «es būšu atkarīgs». Ikviens domā, ka viņu šī slimība neskars. Krimināli jāsoda ir narkotiku izplatītāji.
Es saprotu Jelgavas iedzīvotāju bažas, jo ir ļoti grūti atrast pilsētā tādu vienu vietu, kur narkomānu pulcēšanās varētu būt pieņemama. Manuprāt, optimālākais variants būtu izveidot mobilu šļirču apmaiņas punktu, kas izbrauktu uz zināmajām narkomānu pulcēšanās vietām. Narkomāni ir cilvēki, kas nonāk izolācijā un bezcerībā. Viņiem ir ļoti grūti vērsties pie kāda pēc palīdzības, tādēļ ļoti svarīgi ir speciālisti, kas nodarbosies ar šļirču apmaiņu, jo būtiska ir ne tikai šļirce, bet informācijas nodrošināšana par ārstēšanās iespējām, par slimībām, ko nes līdzi narkomānija. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka šļirču apmaiņa nav ne narkomānijas ierobežošana, ne ārstēšana, ne tās atbalstīšana, bet slimības radīto seku mazināšana. Arī tam, ka šļirču apmaiņa ir veltīga naudas tērēšana, nevaru piekrist, jo viena AIDS slimnieka ārstēšana valstij izmaksā apmēram 100 latu dienā. Organizējot šļirču apmaiņu un ierobežojot slimības izplatību, šo naudu var ieekonomēt un izlietot citiem mērķiem.»
