«Diskutē par skolotāja prestižu» (24. februāris). Aina: Nenoliedzami, šodienas skolēnu (arī skolotāju) visatļautība ne pie kā laba nenovedīs.
“Diskutē par skolotāja prestižu” (24. februāris)
Aina: Nenoliedzami, šodienas skolēnu (arī skolotāju) visatļautība ne pie kā laba nenovedīs. Kā pedagogiem šķiet – kas cels viņu prestižu, ja skolotāja vidusskolas klasēs, ienākot stundā, sāk šādi: “Man ir maza alga, jūs esat stulbeņi un neko nemākat.” Viela netiek skaidrota, bet, ja tiek, – pavirši. Par kādu prestižu var runāt? Vai šādi skolotāji ir vajadzīgi, jo vecāki spiesti meklēt privātskolotājus. Protams, tos spējīgākos, kas var bērnam ko iemācīt, jo tur skolēns nav stulbenis.
skolotāja: Atbilde uz Ainas apvainojumiem: kamēr vecāki nemaksā, tikmēr bērns nesaprot, ka viņam jāmācās, nevis skolotājam jālūdzas, lai paņem rokā grāmatu un pamācās… Jūs sen neesat bijusi skolā, ja nezināt, ka pedagogam nav “ieroču” skolēnu nekaunībai un visatļautībai.
rosita Ainai: Esmu kvalificēta sākumskolas skolotāja, kā arī drīz iegūšu pirmsskolas pedagoga kvalifikāciju. Nenoliegšu, daudzi, izdzirdot kādas profesijas pārstāve esmu, riebumā novēršas. Bet es mīlu savu darbu! Mīlu bērnus, un bez šīs izjūtas ne skolā, ne bērnudārzā nav ko meklēt! Protams, ar mīlestību zināšanu jomā neko daudz nepanāksi, tomēr jābūt arī kaut kādam mēram, cik tālu skolotājs atļauj bērniem sev “tuvoties”. Jau no pirmajām dienām viņam jābūt pozitīvai autoritātei, lai bērns uz stundu ietu ar prieku un vēlmi mācīties. Kad kārtoju valsts eksāmenu, galvenais, kāpēc to noliku teicami, bija tas, ka bērni visu stundu smaidīja, bija atvērti un ar vēlmi mācīties. Bērns ir ģimenes spogulis, tātad attieksmi pret pedagogiem un mācībām lielā mērā nosaka arī vecāki un audzināšana.
Skolotājam jāmāk būt jaunam, vecam un visādi citādi interesantai personai, lai bērniem mācīšanās nekļūtu vienveidīga un neinteresanta. Arī jāprot domāt tā, kā pašlaik domā mūsu jaunatne, nevis jāiestieg aizvēsturiskos uzskatos, iegūstot negatīvu skolēnu attieksmi.
hei: Rosita! Pēc tā, ko tu rakstīji, varu noprast, ka tavam vīram (draugam) ir laba alga, jo tevi nekad nesatrauks sadzīviskas lietas un tā tālāk. Stundā ieejot, tu būsi tāda un šāda. Vienvārdsakot – perfekta! Pastrādā kādus pāris gadiņus skolā,”pabarojies” no ministrijas solījumiem un tad spried.
māmiņa: Cilvēku (un arī pedagogu) cīņa par to, ka viņš ir cienījams cilvēks, nevis tāpēc, ka vecāks vai skolotājs. Dažam labam pedagogam sen laiks doties uz trakomāju vai garīgi atpalikušo pansionātu. Un kāda sadarbība var būt ar skolotāju, kura, ieejot klasē, jau izrāda nepatiku vai, sastopot kādu no vecākiem un nezinot, par ko tiks runāts, ar vārdiem liek manīt, ka tikai viņai ir taisnība un ka neko nepanāksiet. Lielākajai daļai (nerunāju par visiem) pedagogu ir zems kultūras līmenis, varaskāre un citas ambīcijas. Kā piemērs, ka skolotājas liek vieniniekus vai divniekus nevis par zināšanām (nezināšanu), bet par uzvedību vai to, ka bērns aizmirsis paņemt līdzi mājas darbu burtnīcu.
nedaudz bijusi skolotāja: Vai, vai, māmiņ! Pēdējā teikuma pēdējā vārdā viss nostājas savā vietā! Tā ir ar bērniem – ģimenes spogulis! Iepriekšējos raksta galos ir tik daudz taisnības un katram savas. Sākumā skolotājs (cilvēks) var ieiet skolā ar vislabākajiem nodomiem, pat alga nav tik būtiska. Un pietiek ar pāris gadiem, ka nervi “čupā”, un tu redzi to bezjēdzību, bezpalīdzību, jo sabiedrībā valda visatļautība, kad nevienam neko nevar aizliegt, sākot ar “bagāto galu” (es domāju nelikumības, kas notiek uz “katra stūra”), ka bezjēdzīgi runāt par algām, atvaļinājumiem vasarā. Jēdzīgi cilvēki, lai nesajuktu prātā, aiziet no skolas, kaut vai uz Īriju aizbrauc. Es pāris gados iepazinu šo vidi. Man pietika. Visu cieņu tiem, kas vēl spēj strādāt skolā!
