Uz jautājumu, kā Jelgavā realizējusies «Pilsētas pasāžas» iecere, projekta autors Ventis Didrihsons vienā vārdā atbild – labi.
Uz jautājumu, kā Jelgavā realizējusies “Pilsētas pasāžas” iecere, projekta autors Ventis Didrihsons vienā vārdā atbild – labi. Ēka ir uzbūvēta, un tagad jelgavniekiem jāspriež. Redzēs, kā tā iedzīvosies.
Galvenajos vilcienos viss ir kārtībā. Protams, kā ikvienā objektā, arī šajā pieļautas zināmas atkāpes. Ir detaļas, kas interjerā bija projektētas citādi. Bet ar laiku to var uzlabot un mainīt. Jārēķinās, ka tas ir privāts pasūtītājs un šī būve nav muzejs vai koncertzāle. Budžets, sevišķi Jelgavā, bija diezgan ierobežots.
Ņēmu vērā Jelgavas vēsturisko bēdu, ka pilsēta nopostīta. Bija grūti, mani šis notikums emocionāli satrauca. Domāju, ejot cauri šai ēkai, to var just. Burtiski vēsturisko pilsētu nekopēju, bet iekšpuse uzrunā un garāmgājējs nav vienaldzīgs. Tā ir iekšējā spēle.
Bija svarīgi, lai telpiski ēka “sēdētu iekšā”, lai būtu detalizācija. Liela apjoma funkcijas centrā ir ļoti grūti iedzīvināt. Celtne ir vērsta uz iekšu, tomēr vienlaikus bija izaicinājums parādīt, ka tā nav slēgta, kādi parasti pilsētas centrā ir tirdzniecības centri.
Par būvniecības intensitāti runājot – pēc definīcijas pilsēta ir blīvi apdzīvota vieta. Par dzīvojamo funkciju runājot – centrā jābūt ļoti uzmanīgam. Bet, jo lielāka apbūves intensitāte, jo lielākas iespējas pilsētniekiem kompakti apmierināt dažādas vēlmes. Šī ir iespēju vieta – gājēju iela.
Dot vairāk iespēju – tas ir projekta izaicinājums. Komplekss piedāvā tirdzniecību, pakalpojumus, birojus. Ja tā vietā izveidotu skvēru… Jelgava nav kompakta pilsēta. Vismaz vēsturiski ielas bija perimetrāli apbūvētas. Pilsēta ir izplūdusi, nav ērta iedzīvotājiem. Lietas jākoncentrē – tirdzniecība vienā, sports otrā, lai ir ērti. Protams, arhitektoniski ir svarīgi, lai šāds liels objekts centrā iedzīvotos, būtu detalizācija, fasādes. Aizmugurējā fasāde ir vienīgā lielveikaliem raksturīgā, bet tā nav pret ielu. Pret to ir stikls.
***
Ventis Didrihsons
Izglītība: 1997. gadā absolvējis RTU Arhitektūras fakultāti. Gada mācību kurss Kolumbijas universitātes profesora S.Gravas vadībā.
Pieredze: projektēšanas birojs SIA “Didrihsons” (1996 – 1999); projektēšanas birojs “Linson (1999 – 2004). No 2004. gada – projektēšanas biroja “Venta Didrihsona arhitektūras studija” līdzīpašnieks.
Pie nozīmīgākajiem objektiem min kopā ar pēdējiem kompanjoniem izstrādāto Jelgavas pasāžu, Klīversalas kompleksu, Zvirgzdu salas attīstības projektu Rīgā. Strādā pie koncertzāles projekta iesniegšanai konkursam. Pašlaik multifunkcionāla centra sabiedriskā apspriešana notiek Cēsīs. Pasūtītājs – SIA “Marno J” (arī Jelgavas pasāžas īpašnieku firma).
Saņēmis otro prēmiju starptautiskajā studentu konkursā “Robert Schmidt prize”, atzinību Ēģiptes Nacionālā muzeja Kairā ēkas konkursā (projekts iekļauts grāmatā ar interesantākajiem darbiem).
Dzimis arhitektu ģimenē. Tēvs Alvis Venti sauc par arhitektu ar lielo burtu un priecājas, ka viņš spējis izlēkt no sīkiem darbiem. Brālis Gatis, salīdzinot ar sevi un tēvu, Venti raksturo kā ekspresīvāku izpausmē. “Starp jaunajiem arhitektiem pašlaik nav daudz tādu, kas var tik brīvi improvizēt un uzdrīkstēties,” atzīts ģimenes portretintervijā žurnālam “Deko”.
***
Arhitekta Venta Didrihsona atziņas
Viedokļi ir dažādi, un paši vien tos radām. Ir objekti, kuri aiziet būvniecībā un par kuriem sākumā vispār nav viedokļa, bet vēlāk redzam, kā tie neiederas vidē. Jebkura ideja, pat traka, jāskatās kontekstā un jāvēro sabiedrības reakcija. Ir ēkas, kas sabiedrībai nepatīk, bet nākamās paaudzes pēc simts gadiem tās vērtēs citādi. Labākais kritērijs ir laiks, tas visu noliek savās vietās un parāda arhitektūras dzīvotspēju – jārēķinās, ka pēc 50 gadiem daudzas mājas jauks nost.
Ir arī liela atšķirība, kādā pilsētā strādāt. Jelgavā uzticēšanās arhitektiem ir lielāka un idejas tiek pieņemtas elastīgāk nekā Rīgā. Šķiet, mazās pilsētās vairāk valda patriotisms pret pilsētu un profesionālisms, nevis politiskās intereses.
Māju uztveru kā sava laikmeta spoguli, kā “message” (tulkojumā no angļu valodas – vēstījumu) nākamajām paaudzēm par to, kā nespējām radīt neko modernu, laikmetam atbilstošu.
Arhitektūras stilam nav nozīmes. “Muzikanta radītāja” improvizācijas prieks un “šaha spēles” azarta baudīšana arhitekta darbā saista visvairāk.
Kolēģu vērtējums ir svarīgs, ja tas ir objektīvs. Reizēm gan tas ir divkosīgs, īpaši medijos.
