Ja par patiesu uzskatīt pieņēmumu, ka cilvēku var labi pārbaudīt ar varu, tad vēl labāka laikam ir pārbaude par to, cik viegli konkrēta persona vai to grupa gatava no varas atteikties.
Ja par patiesu uzskatīt pieņēmumu, ka cilvēku var labi pārbaudīt ar varu, tad vēl labāka laikam ir pārbaude par to, cik viegli konkrēta persona vai to grupa gatava no varas atteikties. Muļķīga spirināšanās un turēšanās pie tās par katru cenu jau vedina uz domām par vismaz nelielām garīgās veselības problēmām.
Politiskās īstenības izrādes “Meklējam premjeru!” pirmais cēliens beidzies ar skaļu izgāšanos. Valsts prezidents Valdis Zatlers un viņa uzticamie padomnieki lēma, ka neviens no trim pieteiktajiem potenciālajiem premjera kandidātiem nav gana labs. Turklāt šķietami reālākais Ministru prezidents Tautas partijas (TP) cītīgi pulētais jaunais “spīdeklis” Edgars Zalāns sevi apliecinājis nevis kā inteliģentu un ārzemēs skolotu cilvēku, bet kā prastu “pāķi” no pufaikciema, kas ar visām skalotajām līdera smadzenēm no valdības apartamentiem turams lielgabalšāviena attālumā.
Pēc neveiksmīgajiem izpildvaras vadoņa meklējumiem un TP spītīgās “pieturēšanās” pie sava kandidāta izskanējusi jau 12 gadu piemirsta taktika par bezpartejiskas personālijas virzīšanu uz premjera ložu. Pirmie teorētiski potenciālie kandidāti jau “izgaismoti” – kādreizējais diplomāts Aivis Ronis, uzņēmējs Andris Bērziņš un bijušais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, pašreizējais baņķieris Mārtiņš Bondars. Pēdējā “apolitiskums” gan spēj izraisīt visšķībāko smīnu – kurš gan cits kļuva par caurkritušu politisko žurku no nacionālistu listes, lai pēc slapjās neveiksmes vēlēšanās sausumu meklētu uz tā paša klāja (proti, jau minētajā kancelejā), no kurienes tik ļoti tiecās aiziet?
Taču vislielāko izbrīnu rada TP ilggadējā politiķa un daiļrunātāja Mareka Segliņa kategoriskā nostāja pret iespējamu bezpartejisku premjeru. “Sviests kaut kāds!” – situāciju raksturo bijušais ministrs. Būtu atmiņa garāka, atcerētos, ka paša partijas “paps”, eksprezidenta Gunta Ulmaņa kādreizējais padomnieks un protežē, pri(h)vatizācijas lielmeistars Andris Šķēle politikā ienāca kā plašāk nezināms “nepolitiskais tēvadēls”, gandrīz nekavējoties izpelnoties pārmetumu gūzmu. Lauksaimniecības iznīcināšanā viņu vainoja lielsaimnieks un paša valdības ministrs, tikko kā no krievu tanka nokāpušais krokodila asaru lējējs Alberts Kauls, pārmērīgos taupības centienus piesmēja uz grezniem kabinetiem un jauniem limuzīniem kārie ierēdņi, bet kroni visam uzlika graujošie pārmetumi savtīgu biznesa interešu lobēšanā. Var tikai minēt, kāda būtu bijusi valsts attīstība, ja tik apņēmīgajā un cēlajā Šķēlē – saimniekā ar laiku pārāk skaļi nebūtu ierunājies Šķēle – biznesmenis – aprēķinātājs.
Kas attiecas uz jau minēto
ieceri – politiķu savstarpējo kašķu karstumā aicināt valdību veicot bezpartejisku personu, – tas nu nav nekas nenormāls. Galu galā – kādas vispār šajā “bezizejā ar septiņām izejām” ir versijas? “Jaunā laika” premjers spētu izturēt vien reitingu testu, ne deputātu balsojumu. Saeimas lielākā frakcija – TP – spītīgi turas pie sava kandidāta, nav noskaņota dalīties varas pīrāgā un kategoriski noliedz iespēju strādāt ar partijām nesaistīta līdera vadībā. Bet, tā kā 21 “oranžā” deputāta iztrūkums labvēlīgam balsojumam par jaunu izpildvaru pie zināma spēku “noskaņojuma” nav šķērslis, šāds kategoriskums uzskatāms vien par pliku bravūru. Tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka attiecībā uz bezpartejisku premjeru nogaidošu pozīciju ieņēmušie un uz “kreiso” elektorātu tēmējošie “mācītāji” var itin veikli “sadziedāties” ar prokrievisko politiķu bloku, lai, savā pusē pieaicinot vienu no skaitliski lielākajām frakcijām, iesēdinātu valdības līdera krēslā kādu savējo.
Jebkurā gadījumā valdošo partiju vidū spilgtu premjera kandidātu vismaz pašlaik pagrūti saskatīt, turklāt politiskajai elitei jārēķinās, ka varas krīze nevar vilkties bezgalīgi. Teorētiski nav izslēgta arī ķirurģiski radikāla Valsts prezidenta rīcība, virzot notikumus daudziem tik netīkamajā ārkārtas vēlēšanu virzienā. Kas zina, tā var izrādīties vienīgā izeja no šā politiskā “sviesta”, kurā valdošie sevi tik neapdomīgi “ierēkuši”.
