«Epilepsija – nav. Cukurslimība – nav. Narkoloģiskajā uzskaitē – nav. Psihiatriskajā uzskaitē – nav».
«Epilepsija – nav. Cukurslimība – nav. Narkoloģiskajā uzskaitē – nav. Psihiatriskajā uzskaitē – nav.» Šādu monologu klausoties, uzvirmo divējādas emocijas – cik gan veikli izdosies iziet šoferu komisiju un cik gan viegli hronisks alkoholiķis vai narkomāns var tikt atzīts par pilnīgi veselu. Gan veselajam, gan slimajam šis prieks «psihenē» izmaksā vienādi – nieka septiņarpus latu.
Nez vai dažu papīrīšu aizpildīšana un ieskatīšanās Barontēva Dainu skapim līdzīgos kartotēku krāvumos dod kaut mazāko priekšstatu par cilvēku, kas grib iziet ārstu komisiju. Un ne jau nu acu gaišuma un daltonisma pārbaudes būs tās, kas noteiks, cik šis cilvēks ir skaidrs ikdienā. Cik gan nav tādu, kas nefigurē nevienā uzskaitē, tomēr uzskata par svētu katram drauģelim izstāstīt savus kārtējos dzēruma varoņdarbus.
Velti runājam un brīnāmies, kādēļ arvien vairāk avāriju notiek dzērumā, kādēļ arvien vairāk cilvēku sēžas pie stūres, kāri uzņēmuši kārtējo narkotiku devu. Velti pētām statistikas datus un izliekam policistus ceļmalās.
Katrs no mums vēlas dzīvot drošākā pasaulē. Izlasot avīzē par kārtējo avāriju, pārņem dīvainas izjūtas – alkoholiķis iebraucis pretējā joslā. Jau trešo reizi… dzērumā.
