Agrāk iesvētības bija īpaši nozīmīgs notikums, un gandrīz neviens jaunietis nebija īpaši mudināms to darīt. Tagad iesvētības, ja tā var teikt, atkal nāk modē.
Agrāk iesvētības bija īpaši nozīmīgs notikums, un gandrīz neviens jaunietis nebija īpaši mudināms to darīt. Tagad iesvētības, ja tā var teikt, atkal nāk modē.
Agrāk…
No 10. līdz 11. gadsimtam Latvijā ieradās pirmie misionāri no Vāczemes, Dānijas, Krievzemes, bet no 12. līdz 13. gadsimtam tika dibinātas baznīcas institūcijas (Meinards, Bertolds, Alberts).
16. gadsimtā Rīgā un citās pilsētās notika reformācija, bet 17. gadsimtā, protams, īpaši svarīga nozīme bija Ernesta Glika darbībai un ieguldījumam latviešu tautas izglītošanā – Bībeles tulkojums un skolu dibināšana.
Neatkarības gados Latvijas iedzīvotāji neveidoja konfesionālu vienību, bet sadalījās trijās lielās konfesijās. Pēc 1935. gada cenza (pēdējais, kur tika fiksēta piederība reliģijai) 55,1% iedzīvotāju bija luterāņi, 24,5% – katoļi un 8,9% – pareizticīgie, pārējās lielākās grupas bija krievu vecticībnieki un ebreji, kā arī protestanti.
Gadsimtiem ilgi Latvijas iedzīvotāji luterisko baznīcu uzskatīja par Baltijas baronu labo roku. Daudzi mācītāji bija vācieši. 1919. gada septembrī Tautas padome likvidēja bruņniecības patrona tiesības pār baznīcu, bet 1922. gadā – pār konsistoriju. Tika pieņemta jauna baznīcas konstitūcija, tās virsvaldi ievēlēja sinode. Par Latvijas pirmo luterāņu bīskapu tika ievēlēts Kārlis Irbe. Lai atzīmētu latviešu baznīcas, Zviedrijas arhibīskaps Natans Sēderblums 1922. gadā iesvētīja K.Irbi jaunajā amatā. Par Latvijas arhibīskapu 1932. gadā tika ievēlēts teoloģijas doktors Teodors Grīnbergs, kas vācu okupācijas laikā 1944. gadā tika deportēts uz Vāciju. Vācu minoritātei Latvijā bija savs bīskaps. Latvijā nebija valsts baznīcas. Baznīcu laulības tika atzītas, ja mācītājs 14 dienu laikā paziņoja par tām attiecīgajām varas iestādēm.
Ar pāvestu Piju XI tika noslēgts konkordāts un ar Vatikāna valsti nodibinātas diplomātiskas attiecības. Konkordāts noteica, ka tikai Latvijas pilsoņi var kļūt par katoļu bīskapiem un arhibīskapiem Latvijā. Pareizticīgā baznīca sākumā bija pakļauta patriarhātam Maskavā. Tā kā Padomju Savienībā baznīcu vajāja un vēlāk politizēja, tā sarāva saites ar Maskavu un noslēdza vienošanos ar Konstantinapoles patriarhātu. Tas atzina Latvijas pareizticīgo baznīcas autonomiju zem Konstantinopoles jurisdikcijas.
Visneaktīvākie neatkarības gados bija luterāņi – tikai 30% no tiem, kas uzskatīja sevi par luterāņiem, bija reģistrēti kādā draudzē.
Pēc kara baznīcu darbība tika bargi ierobežota – lika šķēršļus jaunu mācītāju izglītošanai, jauniešu līdzdalību baznīcas dzīvē aizliedza, bet draudzes aplika ar lieliem nodokļiem. Baznīcas stāvoklis bija satraucošs – no 250 luterāņu mācītājiem 1944. gadā Latvijā bija palikuši tikai 95. Arhibīskapu Teodoru Grīnbergu izsūtīja uz Vāciju, vairākus no 95 palikušajiem mācītājiem nogalināja, bet lielāko daļu arestēja un izsūtīja. Karā sagrautās baznīcas neatjaunoja, daudzas izlaupīja.
Ilgstoši baznīcas darbību regulēja 1976. gadā pieņemtais «Nolikums par reliģiskajām organizācijām LPSR.» Tas stingri reglamentēja, ka ikvienu reliģisku darbību kontrolē Reliģijas lietu pārvalde, kas tieši pakļauta Maskavai. Bija paredzams, ka baznīcu draudzes nomirs dabiskā nāvē ārkārtīgi smago ekonomisko nastu dēļ.
Vienīgais atļautais draudžu ienākumu avots bija brīvprātīgi ziedojumi. Tika likti visi iespējamie šķēršļi jaunu draudzes locekļu uzņemšanai. Tā kā varas iestādes nepārtrauca baznīcas vajāt, 1987. gadā tika nodibināta kristīgā apvienība «Atdzimšana un atjaunošanās». Rakstiskā iesniegumā Pasaules luterāņu federācijai divi desmiti mācītāju un teologu protestēja pret to, ka varas iestādes atlaiž tos, kas grib strādāt patiesi kristīgā garā.
Egons Šmēdiņš tika iesvētīts 1943. gadā Dobeles baznīcā. Tolaik Dobelē bijis gan latviešu, gan vācu mācītājs. Iesvētāmie vairākas nedēļas gājuši pie latviešu mācītāja, kas pats arī izglītojis jauniešus ticības jautājumos.
«Iesvētībās bijām apmēram cilvēki divdesmit. Tie tiešām bija svētki. Pirms tam pušķojām baznīcu. Neiztika bez jauniem uzvalkiem puišiem un baltām kleitām meitenēm. Iesvētības bija liels notikums ne tikai pašiem jauniešiem, bet arī viņu ģimenēm, draugiem un radiem. Pēc iesvētību ceremonijas parasti katra jaunieša mājās vēl tika rīkotas svinības. Jaunieši tolaik iesvētījās ar prieku, neviens to darīt ar varu nespieda, tāpēc arī atmiņas gan par mācībām, gan par pašu ceremoniju un pat baznīcas pušķošanu palikušas ļoti jaukas,» tā savās atmiņās kavējas E.Šmēdiņš.
Mācītājs Jānis Birģelis 1938. gadā sarakstīja grāmatu «Mūsu ticības pamati» (1994. gadā izdota atkārtoti), lai iesvētāmā jaunatne īsajā mācību laikā iegūtās reliģiskās atziņas varētu paplašināt. Viņš atzīst, ka «iesvētes mācības uzdevums ir: 1) dot zināšanas ticības mācībā, 2) modināt apņemšanos ticības mācību iemiesot dzīvē un darbos, 3) radīt ciešu gribu uzticīgi turēties pie draudzes, 4) uzturot sakramentālo vienību ar Kristu, stiprināt gara saites ar kristīgo draudzi. Ikviens jaunietis, kas pēc mācību beigšanas ir ieguvis skaidrību minētajos četros punktos, var droši iet pie altāra pieņemt, ko baznīca prasa. Mums labi jāiegaumē solījumu saturs, ko pie iesvētīšanas altāra esam devuši, lai tie nekad neaizmirstos un lai saskaņā ar tiem mēs varētu veidot savu personīgo un draudzes dzīvi».
Un tagad…
Ir pagājis tas laiks, kad iesvētības jauniešiem aizstāja pionieru un komjaunatnes organizācijas, kad Vilis Lācis romānā «Uz jauno krastu» teju vai kā nepatīkamāko dzīves brīdi aprakstīja to, kā Paceplīšu Annu uz iesvētībām apsveikt dodas Aivars Tauriņš, kas vēl nebija aptvēris «īsteno» patiesību, cik baznīca ir slikta un komjaunatne – laba. Bija laiks, kad Latvijā tika iesvētīts ļoti maz jauniešu, turklāt tikai tie, kas bija gatavi nostāties pretī padomju varai ar savu pārliecību. Bet tādu bija tiešām maz. Tagad ikvienam atkal dota iespēja brīvi izvēlēties, vai viņš piekrīt konfirmācijai, vai grib to darīt un kurai draudzei un konfesijai būt piederīgs. Jauniešu attieksme pret iesvētībām lielākoties ir mainījusies. Spriežot pēc vecāku un vecvecāku stāstiem, agrāk iesvētības bija ļoti nozīmīgs notikums pašiem iesvētāmajiem, daudz svarīgāks pat par skolas izlaiduma ceremoniju. Inga, kas iesvētījusies vairāk nekā pirms gada, stāsta, ka viņu spert šo soli pamudinājusi vēlme laulāties baznīcā, nevis dzimtsarakstu nodaļā. «Es neesmu pārliecināta kādas ticības piekritēja, man nav nemaz tik svarīgi, pie kādas draudzes piederu, un arī manas zināšanas reliģiskos jautājumus ir diezgan nelielas, tomēr es skaidri zināju, ka vēlos, lai esam precējušies Dieva priekšā. Šermuļi vien pārskrēja, iedomājoties tautas dziesmas, kas tiek skaitītas dzimtsarakstu nodaļā. Turklāt vai tāpēc man un citiem uzskatīt, ka esam precējušies, ka man to kāda tante vienkārši pateikusi. Baznīca tomēr liekas kaut kas svarīgāks, vērtīgāks un galvenais – paliekošāks. Starp citu, man patika arī mācības pirms iesvētībām, lai arī visam, kas tika stāstīts, nepiekrītu. Uzskatu, ka pirms iesvētībām katram ir jāzina, ko tas nozīmē, un arī jāizprot svarīgākie jautājumi, kas saistīti ar ienākšanu attiecīgajā draudzē, kā arī par ticību vispār.»
Tiesa gan, ne visās baznīcās iesvētāmajiem ir jāiziet mācību kurss. Nereti dzirdēts, ka baznīcai vienkārši jāieskaita noteikta naudas summa un mācītājs, daudz nedomājot, gan nokristīs, gan iesvētīs, gan salaulās. Tā teikt, mums naudiņa, jums kāzas baznīcā – pašiem un radiem par prieku. Viens otrs, kam paveicies (vai nepaveicies) ar iesvētībām bez liekas mācīšanās, atzīst, ka būtu gribējis gan kaut ko vairāk uzzināt, pirms spert šo soli, bet, tā kā laika mūsdienās pietrūkst visiem, nav bijusi vēlēšanās mēnesi, dažviet trīs vai pat pusgadu veltīt mācībām baznīcā.
VĀRDNĪCA
Konfirmācija (no latīņu valodas – confirmatio – apstiprināšana) – reliģiska ceremonija, ar ko kristīto cilvēku uzņem par pilntiesīgu draudzes locekli, iesvētīšana (iestiprināšana).
Konsistorija (no latīņu valodas – consistorium – sapulce, sapulces vieta). Luterāņu baznīcā – administratīva baznīcas institūcija. Katoļu baznīcā – kardinālu apspriede pāvesta vadībā. Pareizticīgo baznīcā – arhierejam pakļauta iestāde ar administratīvām funkcijām.
Sinode (no grieķu valodas – synodos – satuvināšanās, sapulce) – augstāko garīdznieku padome katoļu un pareizticīgo baznīcā. Protestantu baznīcā – garīdznieku un laicīgo personu padome baznīcas lietu kārtošanai. Vēsturiski augstākā valsts varas iestāde Krievijā
(1721 – 1217), kas pārzināja pareizticīgo baznīcas un reliģijas lietas. Krievu pareizticīgajā baznīcā – Maskavas un visas Krievzemes patriarha padomdevējinstitūcija.
