Varat uzskatīt, ka man ir personības dalīšanās vai kāda cita kaite, bet es esmu Grinčs. Jūs nezināt, kas viņš ir?
Varat uzskatīt, ka man ir personības dalīšanās vai kāda cita kaite, bet es esmu Grinčs. Jūs nezināt, kas viņš ir? Grinčs ir tas zaļais matiem apaugušais radījums, kam galvā iešāvās brīnišķīgi šausmīga ideja, proti, nozagt Ziemassvētkus. Viņš bija nejauks, šķelmīgs un pilnīgi bezcerīgs rūgumpods. Filmā, protams. Bet es esmu “pa īstam” – staigāju pa Jelgavas ielām un īgni noraugos veikalu skatlogos, kas pārbāzti visādiem ziemas saulgriežiem paredzētiem niekiem.
To, ka esmu Grinčs, sapratu, kad veikalu plauktos līdzās oranžiem ļaunā priekā smejošiem ķirbjiem un Mārtiņdienas gaiļiem rātni satupa sniegavīri, Santaklausi, Ziemassvētku vecīši un Salaveči, lai gan laukā vējš dzenāja nevis sniegpārslas, bet vēlīnās rudens lapas. Tad es sagribēju nozagt Ziemassvētkus un kļuvu par Grinču.
To, ka esmu Grinčs, sapratu, kad novembra beigās draudzene, viegli kā sniegpārsliņa lēkājot no viena istabas stūra uz citu, pušķoja māju – pie sienām un logiem karināja eņģelīšus, čiekuriņus, zvaniņus, lampiņu virtenes un krāsainus bumbuļus –, bet es, vārtoties gultā, tajā visā neizpratnē noraudzījos un atkārtoju: “Līdz Ziemassvētkiem taču vēl vesels mēnesis!” Bet draudzene, klāstot, ka šis esot brīnumu laiks, iespieda man rokās brīnumsvecīti un piešķīla uguni. Nudien brīnumu laiks, nodomāju, kad šaudīgās uguntiņas izsprāga uz visām pusēm un piezemējās uz maniem “sintētiskajiem” svārciņiem, atstājot “nudien brīnumainus” caurumus. Tad kļuvu zaļa no dusmām un sagribēju nozagt Ziemassvētkus.
Filmas par nekrietno kalnu dīvainīti anotācijā teikts: “Kāpēc Grinčs ir tāds rūgumpods, neviens nezina. Varbūt viņa kurpes ir pārāk ciešas, vai varbūt viņa sirds ir divreiz mazāka…” Ticiet man – ar kurpēm man viss ir kārtībā un krūtīs man pukst pareiza izmēra sirds (kaut kur lasīju, ka cilvēka sirds ir tik liela, cik viņa dūre, un man nudien nav nekāds mazais kulaciņš), tikai… kaut kā šķiet, ka Ziemassvētkiem sākam gatavoties pārāk agri un pārāk uzmācīgi, tāpēc, decembra pirmajā pusē dzirdot “Zvaniņš skan”, gribas nevis dungot līdzi, bet kliegt.
Varat uzskatīt, ka man ir personības dalīšanās, bet īsi pirms Ziemassvētkiem es vairs nebūšu Grinčs. Tad arī man sakārosies iegādāties dāvanas saviem mīļajiem, apēst kādu piparkūkas sirsniņu, iedzert krūzi pēc krustnagliņām smaržojoša karstvīna, eglītē aizdegt svecītes un noticēt brīnumam…
