Tas, ka Tautas partija (TP) līdz šim bijusi aģitācijas novitāšu ziņā pirmajās rindās, nav jaunums. Varam atcerēties kaut vai visas – pašvaldību vai Saeimas –, pirmsvēlēšanu kampaņas kopš partijas dibināšanas. Svaigākā atmiņā, protams, saglabājusies tā saucamā «pozitīvisma» kampaņa 2006. gada Saeimas vēlēšanām. Lai kā paši «tautpartijieši» mēģināja to uzdot par mistisku «trešo personu» apmaksātu pasākumu, patiesais avots un mērķis bija skaidrs «pat ezim». To pat īpaši necentās noliegt bijušais TP «galvenais pīārists» Jurģis Liepnieks. Varbūt kāds neatceras, bet tieši viņš, taujāts par to, kādām jābūt juridiskajām barjerām, kas neļautu likumu apiet ar līkumu, atklāti pateica, ka tādas nav iespējams izveidot. Februāra sākumā klusi un nemanāmi pašvaldību un Eiroparlamenta pirmsvēlēšanu rosību pirmie sākuši TP kampaņas veidotāji. Jāatzīst, bez īpašas elegances, kas piemita J.Liepnieka «izstrādājumiem». Pārāk neveikli skan reklāmrullīša aicinājums stāties partijās, un beigās norādīts konkrēts TP kontaktālrunis. Minētā reklāma parāda kādu šābrīža politlauka problēmu – partijas sāk apzināties, ka to cilvēkresursu un tātad ideju apcirkņi ir izsmelti. Intelektuālā ziņā acīmredzami nav izdevies gūt cerēto, pirms kāda laika pastiprināti pārvilinot daudzu pašvaldību pirmās amatpersonas. Tostarp arī Jelgavā un rajonā. Skaitliskais pienesums ir, bet kā ar tā intelektuālo kapacitāti? Jāteic, ka pirmie, kas mūsu pusē izvirzījuši gaidāmo vēlēšanu līderus – Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš –, gājuši jau aprobēto «lokomotīvju» ceļu, nesmādējot nedz dziedātāju, nedz hokejistu.
