Eiropas Savienības romu sammitā pārrunāta kāda savdabīga ideja – piešķirt nelielus kredītus čigānu tautības pārstāvjiem mazu biznesu sākšanai, lai tādējādi veicinātu to integrāciju sabiedrībā.
Par šādu iespēju tikko kā izrunājies pa pusei jau likvidētā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta ierēdnis. Tiesa gan, pozitīvus šādas prakses piemērus joprojām neredzam, un zināmas cerības tiek liktas uz Ungārijas gatavoto atskaiti par šajā jomā paveikto. Tas, ka Latvija vēlas skriet pussolīti pa priekšu pusgataviem ratiem, nav pārsteigums, toties «apbrīnas» vērts ir fakts, ka, atzīstot čigānu zemo izglītības līmeni, īpaši netiek apspriesta minētās mazākumtautības izglītošanas pastiprināšana. Neatbildēti palikuši arī jautājumi, kas praksē varētu būt šādu aizdevumu nodrošinājums un kā vispār iespējama integrācija sabiedrībā bez elementāras izglītības, ailē «paraksts» ievelkot trīs krustiņus.Pat pēc padomju iekārtas sabrukuma, kad mazumā sāka iet čigānu plaši piekoptā pagrīdes andele ar deficīta mantām, šo ļautiņu pieplūdums skolās kaut kā nav manīts. Nav arī noslēpums, ka izglītotu integrējamo tautiešu skaits uz kopējā fona ir, saudzīgi sakot, minimāls. Būtu izglītība, nebūtu problēmu integrēties ne darba tirgū, ne sabiedrībā, un arī šādu piemēru ir pietiekami. Bet, ja pašiem nav vēlēšanās rīkoties, nelīdzēs pat «vienvirziena» hipotekārais aizdevums.Līdz ar to ideja «dot zivis, nevis makšķeri» šķiet vismaz pārsteidzīga un atgādina mēģinājumu integrāciju pret kredītu pielīdzināt burkānam, ko iebarot nastu nesējam ēzelītim. Taču nedrīkst aizmirst arī to, ka pēc pirmā burkāna apēšanas var sakāroties vēl, un tad atliks vien meklēt citu teritoriju.
