Starp Rīgas Pašvaldības policijas divpadsmit dalībniekiem, kas guvuši lieliskus panākumus sporta spēlēs «World Police and Fire Games» Ziemeļīrijā, ir arī kluba «KC» smaiļotājs Sergejs Nemņaševs – jelgavnieks Belfāstā izcīnījis trīs zelta, divas sudraba un vienu bronzas medaļu.
«Divas pirmās vietas izcīnījām kopā ar rīdzinieku Andi Priedi 500 un 200 metros divniekā, pirmais biju arī 1000 metros vieniniekā un otrais 200 metros vieniniekā. Šīs sacensības notika pa vecuma grupām, bet pēc tam septiņi labāko rezultātu guvēji noskaidroja absolūti ātrākos superfinālā, kur vēlreiz 1000 metru vieniniekā nopelnīju sudrabu, bet 200 metros – bronzu,» stāsta Sergejs, piebilstot, ka šis kolēģu pasaules mēroga sporta forums sniedzis ļoti daudz pozitīvu emociju ne tikai rezultātu ziņā.
– Kāds ir tavs smaiļotāja stāžs, un kā nonāci līdz pasaules policijas spēlēm?
Ar smaiļošanu klubā «KC» nodarbojos 14 gadu – sāku pie Elzas Krūmiņas, vēlāk pie Ilzes Bomes. Vairākkārt esmu bijis Latvijas junioru čempions, nopelnīti arī Latvijas čempiona tituli un medaļas, bet Eiropas mērogā labākais sasniegums ir astotā vieta junioru konkurencē kopā ar Gintu Veinbergu 500 metru distancē 2006. gadā Atēnās. Tagad savu paņem darbs, gribu arī nopietnāk pievērsties komerczinību studijām LLU neklātienē, tāpēc sportam paliek mazāk laika. Trīs četri treniņi nedēļā – augsta līmeņa profesionāliem startiem ar to ir par maz, taču cenšos tos nostrādāt kvalitatīvi, uzturēt sportisko formu, piedalīties Latvijas čempionātos, kur joprojām izdodas tikt trijniekā, un tas arī deva pārliecību pieteikties policistu spēlēm.
– Ar ko šīs pasaules mēroga sacensības atšķīrās? Varbūt tādā amata brāļu sacensībā mazāks saspringums?
Savā ziņā tā ir – loģiski, ka strādājoši cilvēki ar sportu var nodarboties, cik kuram laika, un es arī esmu no tā paša līmeņa, tāpēc interesanti sacensties ar sev līdzīgiem. Piebildīšu, ka no mūsu 12 cilvēku komandas, kas piedalījās arī basketbolā, kalnu skriešanā, stenda airēšanā un triatlonā, lielākā daļa ieguva medaļas un augstas vietas.
– Vai «World Police and Fire Games» tiešām pulcēja «visu pasauli», un kā iekšējiem nemieriem slavenā Belfāsta ar tām tika galā?
Astoņi tūkstoši dalībnieku no septiņdesmit valstīm – tik liela mēroga pasākumā biju pirmoreiz. Sacensības vairāk nekā 50 sporta veidos notika dažādās Ziemeļīrijas vietās, bet atklāšanas ceremonija Belfāstā bija iespaidīga. Kā uzzinājām sarunās ar citu valstu kolēģiem, šīs ik pa diviem gadiem rīkotās pasaules spēles amatbrāļu vidū ir ļoti prestižas, sportisti tām nopietni gatavojas un lielvalstis piedalās ar vairāku simtu dalībnieku komandām. Arī organizatoriski pasākums noritēja augstā līmenī, par kārtību rūpējās vietējā policija, bet par katoļu un protestantu nemieru atsākšanos dzirdējām ziņās jau atceļā.
– Spriežot pēc rezultātiem, arī Latvijas komanda bija gatavojusies gana nopietni.
Latviju spēlēs līdz šim pārstāvēja tikai atsevišķi sportisti, bet kā komanda bijām pirmoreiz. Mums, smaiļotājiem, vasara vienmēr ir intensīvu treniņu un sacensību laiks. Kopā ar Andi startam divniekā patrenējāmies arī īpaši un nedēļu pirms Belfāstas Latvijas čempionātā 500 metru distancē ierindojāmies trešajā vietā, 200 metros bijām ceturtie.
– Ziemeļīrijā redzējāt arī ko ārpus sacensību vietas?
Dažās brīvajās dienās starp sacensībām varējām arī paceļot. Iespaidīgākais no redzētā bija brīnumainais dabas veidojums Giant’s Causeway jeb Milža dambis, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma vietu sarakstā. Radies pirms daudziem miljoniem gadu vulkāna izvirduma rezultātā, tas sastāv no tūkstošiem neparastu sešstūrainu bazalta kolonnu, kas sākas kā pakāpieni no piekrastes klintīm un iestiepjas okeānā.
– Nu skatiens atkal jāpievērš Lucavsalas pludmalei ar tās parku un atpūtniekiem. Kā tas nācās, ka darbu sameklēji Rīgā?
Tā ir, uz dežūru bija jādodas jau nākamajā dienā pēc atbraukšanas. Pirms gadiem pieciem Jelgavā līdzīga darba nebija, tāpēc arī sāku strādāt Rīgā, kur, jāatzīst, arī alga lielāka. Savam trīsarpus gadu kārtībnieka-glābēja stāžam pa vidu pusotru gadu pastrādāju Anglijā, lai secinātu, ka pietrūkst airēšanas un mājās tomēr labāk.
– Vai trenere medaļas jau redzējusi?
Jā, satiku, medaļas parādīju. Protams, tas ir arī treneres nopelns, un par visu, ko sportā esmu sasniedzis, viņai vislielākais paldies. ◆
