Daiga Baltaiskalna strādā Latvijas Zinātņu akadēmijas Sociolingvistikas nodaļā, bet brīvajā laikā raksta noveles.
Daiga Baltaiskalna strādā Latvijas Zinātņu akadēmijas Sociolingvistikas nodaļā, bet brīvajā laikā raksta noveles.
Daigas dzimtā pilsēta ir Jelgava. Darba dienas aizrit Rīgā, zinātniskās konferences un galvaspilsētas kņada mēdz nogurdināt ne tikai miesu, bet arī dvēseli, tāpēc brīvie brīži pieder tikai viņai pašai. Varbūt tāpēc, ka ģimenē bijusi vienīgais bērns, Daiga saka: «Es mīlu vientulību.»
Vienatnē tiek izsapņoti neskaitāmi sapņi, izanalizētas notikušās situācijas, uz kuru pamata tiek būvētas jaunas, nenotikušas. Tie ir brīži, kuros dzimst noveles. Tās rakstot, emocijas un notikumi tiek izdzīvoti vēl un vēl, lai pie bijušā domas vairs neatgriežas. Tas ir veids, kā sadziedēt sāpi, kā psihoterapijas seanss.
Noveļu varoņi ir reāli tēli. Tie ir mīļi, tuvi cilvēki, draugi, paziņas un arī nejauši dzīves garāmgājēji, kuru rīcība likusies interesanta vai arī tieši otrādi – pārāk parasta. Bet visbiežāk rakstīt rosina sāpes un vilšanās cilvēkos, un tieši noveles ir veids, kā savus sāpinātājus nostādīt pavisam citā dzīves situācijā. Jā, arī sodīt.
Savus darbus lasīt Daiga uztic tikai draugiem, un tas ir viens no veidiem, kā kādam no viņiem ko svarīgu pateikt.
Sarakstīto Daiga grib apkopot krājumā, kas nebūs paredzēts plašākai publikai. To viņa dāvanās labiem draugiem – cilvēkiem, kas viņu saprot un sapratīs.
«Katram ir jāatrod laiks sev, savām domām. Tas ļoti palīdz,» saka Daiga.