Klientu uzvedības pētnieki Džons Gudmans un Stīvs Ņūmens uzskata, ka cilvēki, runājot par savu neapmierinātību, uzsver pieredzi, nevis nepilnību cēloņus.
Klientu uzvedības pētnieki Džons Gudmans un Stīvs Ņūmens uzskata, ka cilvēki, runājot par savu neapmierinātību, uzsver pieredzi, nevis nepilnību cēloņus. Tāpēc velti tiek tērēti resursi, meklējot problēmas sekas, nevis likvidējot cēloņus. Katrs neapmierinātais klients savu attieksmi pauž deviņiem līdz divdesmit paziņām, bet apmierināts cilvēks – pieciem līdz astoņiem, tā darbojoties kā labs organizācijas sabiedrisko attiecību speciālists. Pētījums, kas veikts 2003. gadā, pierāda kļūdaino uzskatu, ka sūdzību skaits atspoguļo patieso situāciju. Cilvēki, pēc pētnieku domām, nesūdzas četru iemeslu dēļ – pieņem, ka tas nav pūļu vērts, nezina, kur un kā sūdzēties, netic iespējamām pārmaiņām un baidās no atmaksas, tīša kaitējuma. Tāpēc organizēt sociālo darbu pilsētā, protams, ir ļoti sarežģīti, un, lai darbs būtu veiksmīgs, jārēķinās ar “tautas muti”. Ja tā pauž neapmierinātību, tad jāņem vērā. Negribu iztirzāt lēmumu par Stacijas ielas 13. nama izmantošanu. Par to lemj saimnieki. Taču jāievēro, ka sociālā vide ir viena no invalīdu un bērnu integrēšanas metodēm. Tāpēc joprojām nav pilnīgas pārliecības, ka Stacijas iela, kas, pēc narkologa Genādija Vihņēviča teiktā, ir viens no sociāli nelabvēlīgākajiem rajoniem Jelgavā, ir piemērotākā vide, kur integrēt Bērnu fondu, invalīdu dienas centru un citas sociāli mazaizsargāto organizācijas. Ņemot vērā, ka Latvijas Bērnu fondu, pēc vadītājas Silvijas Melitas Dālmanes teiktā, paredzēts izmitināt pagrabstāvā, bet narkotiku, alkohola lietotāji dzīvos augšējos, šķiet, jautājumi nav pilnībā pārdomāti no morāles un ētikas viedokļa.
Šī vieta nenoliedzami piemērota sociālās aprūpes speciālistiem un citiem sociālā darba veicējiem. Saimnieciski vērtējot, sāktais process ar telpu remontu Stacijas ielā 13 un nodomu atsevišķu sociālo dienestu un sabiedrisku organizāciju izvietošanu varētu būt labs. Tomēr saimnieciskums nav vienīgā vērtība, ja runājam par tik smalku procesu kā bērnu un invalīdu sociālā integrācija. Vide integrē un pat asimilē cilvēku. Invalīdi un bērni nav tie, kuriem būtu “jāintegrē” bijušie cietumnieki. Diemžēl saplūšanas, robežu nojaukšanas process mēdz būt abpusējs. To pēc klientu apmeklējumiem pauž arī sociālā darba veicēji.
Atklāts arī jautājums par moderno “sociālo” vārdu “motivācija”. Jelgavā cilvēki, kuri motivēti ieguldīt savu laiku sabiedrības labā, neprasot atlīdzību, dažkārt tiek ignorēti. Ignorance nevairo pašcieņu. Spēja sevi cienīt ir norma motivētam cilvēkam. Sociālais darbs sastāv no dažādām darba metodēm, tāpēc būtiski neaizmirst arī cieņu un spēju izjust citu.
Ja nelieli pārkārtojumi pilsētā nav iespējami bez spriedzes un pārpratumiem, jāpārdomā, vai izveidota cieņas pilna saikne starp algotajiem sociālo jautājumu risinātājiem un brīvprātīgiem šā darba veicējiem. Saskarsme ir viens no sociālās dzīves uzlabošanas pamatelementiem.
Sarunās gan ar “Zupas virtuves” organizētājiem Jelgavā, Tirgoņu ielā, gan ar Bērnu fonda vadītāju, vecākiem, jāsecina, ka mūsu pilsētā pietrūkst izpratnes, cik svarīgi cilvēkam sarunāties ar otru kā līdzīgam ar līdzīgu, neaizmirstot, ka algotiem darbiniekiem vēl vairāk nekā brīvprātīgajiem svarīgi darbu veikt labi, jo viņu darbavietas uztur iedzīvotāju nodokļi, tajā skaitā brīvprātīgā sociālā darba darītāju nodokļi. Šie cilvēki sniedz lielu ieguldījumu. Būtu pozitīvi, ja pretī saņemtu vismaz labas saskarsmes iespējas.
