Jelgavas fotokluba dalībnieks Vladimirs Butāns saglabājis atmodas gadu fotofilmas.
Pirms dažām dienām redakcijā bija ienācis agrākais Jelgavas fotokluba dalībnieks Vladimirs Butāns. Viņš piedāvāja savas fotofilmiņas par 1991. gada janvāra barikādēm, «Baltijas ceļu», atmodas laika notikumiem Jelgavā. «Kad deviņdesmito gadu sākumā barikāžu fotogrāfijas publicēja daudzās avīzēs un žurnālos, es savējās nekur nedevu. Nodomāju, ka ar laiku tās kļūs vērtīgākas, un tā arī ir,» stāsta V.Butāns. Viņš šo fotogrāfiju vērtību nav izteicis naudā. Vecais vīrs par šiem nu jau unikālajiem kadriem neprasa honorāru. Viņam pietiek ar apziņu, ka vēsturē paliek vērtīga liecība, kura nes V.Butāna vārdu. Kopš 1991. gada Lielupes daudz ūdeņu aiztecējis. Dibināti un putējuši preses izdevumi, no ikdienas aprites izgājušas fotofilmas. Un šodien, piemēram, «Zemgales Ziņu» arhīvā tikpat kā nav fotogrāfiju no barikāžu laika. Droši vien V.Butāna uzņēmumi jāved uz Rīgu, Valsts Kino – foto – fono dokumentu arhīvu. Bet pirms tam gan autoram vajadzētu tos aprakstīt. Salīdzina ar karā pieredzētoFotogrāfs V.Butāns ir vecais jelgavnieks. Bērnība atraitnes, mājkalpotājas dēlam tā saucamajos ulmaņlaikos nebija viegla, taču gana saulaina un apgarota. Kad pienāca atmodas laiks, sirdsbalss Vladimiram lika doties arī uz barikādēm. Tur, kā atzīst vecais vīrs, sajūta bieži bijusi diezgan briesmīga. «Ja krievu karavīri būtu uzbrukuši, ko gan pie televīzijas torņa spētu vīri ar traktoriem.» Vladimira bērnības atmiņās ir pirmās kara dienas 1941. gada vasarā, kad vācu aviobumba trāpīja Jelgavas poliklīnikai. Kara gados viņš ar māti atradās bēgļu gaitās Čuvašijā (Vladimirs vēl tagad kaut nedaudz atceras čuvašu valodu, kurā tolaik runājis tikpat labi, cik latviski). 1945. gadā pēc atgriešanās Jelgavā māte smagi cieta nelaimes gadījumā uz dzelzceļa, un milicijas pilnvarotais zēnu atdeva audzināšanā bērnunamam, kas tolaik atradās Lapskalna ielā, vecajā Jelgavas Mūzikas vidusskolas ēkā. Piecdesmitajos gados, strādājot par milici, Vladimirs kultūras namā Fanijas Legzdiņas vadībā dejoja tautas dejas. Tur viņš satika arī dzīvesdraugu Maigu, ar kuru kopā piedzīvotas zelta kāzas, izaudzināti divi bērni, aug mazbērni. Atceroties piecdesmitos gadus, Vladimirs stāsta, ka noziedzības tolaik bijis maz – pārtikas cenas kritās, un veikalu skatlogiem tika noņemtas restes. Ar fotoaparātu pie stūresNopietni fotografēt Vladimirs sāka sešdesmitajos gados, kad jau strādāja par šoferi Dienvidu elektriskajos tīklos (DET). Drauga uzaicināts, viņš aizgāja uz fotoklubu paskatīties tā laika brīnumu – krāsainos diapozitīvus –, un ātri vien kluba vadītājs Harijs Smilga jaunpienācēju iesaistījis šajā mākslā. V.Butāns īpaši bija aizrāvies ar ķīmiju, pats gatavojis filmu un fotogrāfiju attīstītājus. Tādēļ viņa bildes (Vladimirs fotografējis arī kāzās) izcēlušās ar kontrastainību un noturību un kvalitatīvi saglabājas nu jau ilgus gadus. Starptautiskās izstādēs Vācijā un Polijā piedalījušās V.Butāna fotogrāfijas «Prāģeri», ko viņš bija uzņēmis Kuldīgas pusē.Fotoaparātu Vladimirs ņēma līdzi ikdienā, vadot mikroautobusu. Tā bieži vien varēja noķert interesantus kadrus. Līdzīgi bija arī barikāžu laikā, kad viņš no virtuves saimniecēm DET atpūtas bāzes Svētē veda vakariņas vīriem, kuri dežurēja Zaķusalā. Viedoklis Paulis Rēvelis, ārsts, Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdis Es gribu saņemt 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, jo esmu tur piedalījies. Barikāžu laiku vērtēju kā vienu no svarīgākajiem notikumiem manā mūžā. 1991. gada janvārī zināmā mērā bija sajūta kā 1968. gada Prāgas pavasarī. Taču uzvarējām mēs. Pirms pāris gadiem Jelgavas Latviešu biedrība iesniedza sarakstus ar pieteikumiem. Kā mums paskaidroja muzejā, tur nav nekas nozaudēts. Tādēļ ceru, ka drīz vien piemiņas zīmi saņemsim. Izmantojot atlikušās dienas, domāju pieteikt vēl vairākus man zināmos barikāžu dalībniekus.
