Brauciens uz Irānu – lielisks piedzīvojums vai avantūra? Jelgavnieks Ivars Jakovels, kura vaļasprieks ir ceļošana, sacītu – piedzīvojums. Pēdējā laikā viņš sācis veidot savu maršrutu piezīmes, un «Ziņas» ielūkojušās lappusēs, kas veltītas masu saziņas līdzekļos bieži pieminētajai, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju maz zināmajai Tuvo Austrumu valstij Irānai.
Irāna ir valsts, kuru tikpat kā nav skārušas tūrisma industrijas negatīvās sekas. Persieši (apzīmējums «irānis» norāda uz piederību šai etniski dažādajai valstij) ir draudzīgi un atvērti cilvēki un ne jau tāpēc, ka cerētu nopelnīt uz ārzemnieka rēķina. Cenas nepaaugstinās, tāpēc, ka esi ārzemnieks, bet sejas nekļūst nīgras, uzzinot, ka neesi musulmanis. Netipiski Tuvo Austrumu reģionam valstī jūtama ne vien kārtība, bet arī tīrība uz ielām un pagalmos. Lepnums par piederību savai nācijai – pasaulē vecākās impērijas pēctečiem – jūtams vai ikvienā irānī, ko nevarētu sacīt par atbalstu islāma radikāļu režīmam. Tādi ir iespaidi, kas radušies, apmeklējot mūsdienu Persiju. Vai droši? Masu saziņas līdzekļos dominējošās informācijas dēļ daļa mūsu sabiedrības uztver šo zemi stereotipiski: tur taču musulmaņi, tātad tiek īstenoti terora akti! No dažiem paziņām saņēmu arī brīdinājumus: tur taču notiek karš! Pie mums bieži nav lielas atšķirības, vai valsti sauc par Irānu vai Irāku (Irāku atšķirībā no Irānas pamatā apdzīvo arābi; abas valstis pēdējo reizi ir karojušas no 1980. līdz 1988. gadam) – nav taču Latvija un Lietuva, kas visai pasaulei būtu jāatšķir. Kriminalitātes ziņā situācija Irānā ir daudz labvēlīgāka nekā Latvijā. Šķiet, ka to ietekmē vietējo iedzīvotāju iedzimtais draudzīgums un atvērtība no vienas un bargie Šariata (islāma sodu sistēma) likumi no otras puses. Par salīdzinoši sīkiem pārkāpumiem, paredzēts vairāku mēnešu cietumsods ko var papildināt miesas sodi. Valstī tiek praktizēti arī nāves sodi, pat publiski. Salīdzinoši par terorisma ziņā nedrošākām valstīm būtu jāatzīst tādi Latvijas tūristu iecienīti galamērķi, kā Turcija (regulāri notiek bruņotas sadursmes ar kurdu separātisko kustību valsts austrumos un viņu atriebība tūristu iecienītās atpūtas vietās), Ēģipte (atskanējuši sprādzieni tūristu apmeklētās vietās, tuksnešos tūristu autobusi tiek ielaisti vienīgi bruņota konvoja pavadībā) un Spānija (regulāri terora aktus organizē basku separātiskā kustība). Irānā pēdējo reizi bumbas sprādziens atskanēja 2007. gada februārī Afganistānas un Pakistānas pierobežas pilsētā Zahedanā (šo reģionu tūristiem neiesaka apmeklēt), kontrabandistiem atriebjoties vietējai policijas nodaļai par ievērojamas narkotiku kravas pārtveršanu. Sausais likums Lai gan teorētiski par alkohola glabāšanu paredzēti sodi (15 sitienu ar pletni, bet par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā – 80 sitienu), ar tā iegādes iespējām šajā atturības likumdošanas pārņemtajā valstī sastapāmies ne reizi. Isfahanā pašbrūvētu viskiju piedāvāja jaunieši kādā pīpētavā – kā draudzības apliecinājumu (neskatoties uz turpat netālu sēdošo vietējo policistu). Jazdas apkārtnē apmeklējām zooastriešu ciematu (reliģiskajām minoritātēm – kristiešiem, zooastriešiem un jūdaistiem atļauts izgatavot un savām vajadzībām lietot alkoholu), kur kāds vīrs mēdzot tirgot pašbrūvētu tradicionālo persiešu alkoholisko dzērienu araku (cena pieci dolāri par puslitra pudeli). Revolucionārā gvarde (pilda iekšlietu karaspēka funkcijas, uzturot valsts islamisko kārtību un apspiežot iespējamus iedzīvotāju nemierus – kā jau autoritārā režīmā) pirms nedēļas vīram bija konfiscējusi visus krājumus. Kontrabandas viskiju no Rietumiem iegādāties piedāvāja arī jauniegūtie paziņas Širāzā (40 eiro par pudeli) un taksists Kīšas salā (50 dolāru). Tā kā Irānai noteiktas starptautiskas sankcijas, praktiski neiespējami norēķināties ar starptautiskajām kredītkartēm (vienīgi ar vietējā ražojuma, izņēmums ir atsevišķu banku dažas filiāles). Sankciju rezultātā valstī nav vērojams arī augsts turīguma līmenis. Vienlaikus Irānu būtu grūti nosaukt par trūcīgu valsti. Irānā tiek iegūta nafta, gāze, attīstīts otrs lielākais kaviāra eksports pasaulē. Par persiešu paklājiem, šķiet, pasaulē nav slavenāku. Labi attīstīta autobūve, metālapstrāde un celtniecības materiālu ražošana. Turklāt Irānas tūrisma potenciāls ir neizmērojams. Urbānais skaistums Tuvo Austrumu metropolē Teherānā ieteicams apmeklēt vienreizējos parkus, kas pārsteidz ar savu zaļumu un svaigo gaisu (tā nozīme kļūst skaidra vienīgi pēc vairāku stundu pavadīšanas smogā, kas pārspēj jebko no Eiropas pilsētās pieredzētā). Ar skaistumu apbur arī bijušā šaha rezidence pilsētas ziemeļos (līdz 1979. gada Islāma revolūcijai Irānā valdīja ASV simpatizējoša monarhija), kur agrāk atradušās gan privātās atpūtas telpas, gan arī valdības sēžu un ārvalstu viesu pieņemšanas zāles. Ikkatram sīkumam te sava nozīme un vieta. Pat dvieļu karināmie āķīši vannas istabā izgatavoti no zelta, bet lielo pieņemšanas zāli rotā bagātīgs spoguļstikla un kristālu klājums. Pie ievērības cienīgiem objektiem jāmin arī bijusī ASV vēstniecības ēka pilsētas centrā. 1979. gadā tagadējais Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads šeit vadīja radikālu musulmaņu studentu grupu, kas par ķīlniekiem saņēma vēstniecības darbiniekus un turēja tos gūstā astoņus mēnešus. Patlaban ēkā ierīkota mākslas galerija, bet teritorijas mūri «rotā» valdības akceptēti grafiti, kas vērsti pret ASV un Izraēlu kā šīs pasaules ļaunuma saknēm. Kad pilsētā redzēts jau gana daudz, pietiek uzkāpt uz kaut viena no gājēju tiltiņiem, kas ved pār pilsētas platajām ielām, lai pavērtos nebeidzamajā visdažādāko pārvietošanās līdzekļu plūstošajā straumē, kur šķērslis nav ne sarkanais gaismas signāls luksoforā, ne sānos braucošs autiņš vai mopēds (visbīstamākie un neprognozējamākie pārvietošanās līdzekļi). Ielas šķērsošana ikreiz izvērtās par piedzīvojumu līdz ar strauju adrenalīna līmeņa paaugstināšanos organismā.Interesants bija parka apmeklējums pilsētas ziemeļos, kur ierīkots jauniešu atpūtas klubs. Tā kā valstī dejot aizliegts, bet jauniešiem mūzika patīk, klubā skanēja skaļa mūzika, virs ieejas griezās klasiskā disko spoguļbumba, prožektoru gaismas kūļi jauca krāsu kokteiļus kluba iekšienē, bet apmeklētāji pie samērā gaiša apgaismojuma atpūtās tradicionālos tējnīcu krēslos, baudot ūdenspīpes, tēju, limonādi un irāņu saldumus.Ar vilcienu uz IsfahānuTeherānas Centrālās stacijas uzgaidāmajā zālē pasažieri uz monitoriem seko līdzi vietējā futbola čempionāta saspringtajām spēlēm vai nacionālo kinovaroņu gaitām, līdz stacijas tablo pavēsta, ka attiecīgais vilciens ir padots un var sākties iekāpšana. Uz perona iespējams nokļūt vienīgi pēc pasu, vīzu (ārzemniekiem) un biļešu kontroles. Biļetes tiek kontrolētas, arī iekāpjot vilcienā, un atkārtoti pēc tā kustības sākuma. Šķiet, ikviens var justies droši, ka neko nav sajaucis. Stacijas, līdzīgi citiem transporta mezgliem, Irānā tiek klasificētas kā militāri objekti, liedzot tās fotografēt vai filmēt. Bet kņada te nenorimst ne mirkli – tirgotāji piedāvā savu preci, ģimenes, radinieki un draugi atvadās vai satiek savus tuvos, bet pa vidu skraidelē bērni un vienkārši priecājas par dzīvi. Lai arī Irānā sastopami 21. gadsimta prasībām atbilstoši ātrvilcieni, mūsu sastāvs nedaudz atgādināja filmās par Džeimsu Bondu vai Fantomasu redzētos. Tā kā nakts vilciena ceļš no Teherānas uz Isfahānu ved caur tuksneša klajumiem un ik pa laikam vienīgi iznirst kāds vientuļš ciems, par aktuālāko laika kavēkli atzinām līdzpaņemto filmu skatīšanos portatīvajā datorā. Puspasaules skavās Agrā rīta stundā vilciens sasniedz Isfahānu – pusi pasaules, kā to dēvē paši irāņi. No ceļojumā redzētā tā tiešām ir skaistākā pilsēta Irānā. Kas vairāk par upes šķērsošanas vietu un dambi ūdens uzkrāšanai karstajās vasaras dienās ir Isfahānas tilti. Tie būvēti kā arhitektūras šedevri, kuru pavēnī veldzējas ceļotāji, bet vietējie satiekas ar savām otrajām pusītēm, pārspriež jaunumus ar paziņām vai vienkārši veras maģiskajā straumes tecējumā. Turpat – tiltu balstos – izbūvētas tējnīcas, kas strādā līdz vēlam vakaram, kad saule jau norietējusi, bet tilti izgaismoti. Slavenais Isfahānas Imama skvēra komplekss savulaik veidots kā jaunbūvējamās impērijas galvaspilsētas centrs. Šeit atrodamas gan mošejas gara mierinājumam, gan strūklakas veldzei, gan pilsētas amatnieku lielākais tirgus un bijušā šaha pils, no kuras varēts vērot pavalstnieku rosību. Irāņi šeit pulcējas, lai pavadītu brīvdienas vai iegādātos dāvanas tuviniekiem. Ģimenes ar bērniem labprāt izmanto izpušķotus pajūgus, vizinoties apkārt pa laukumu, bet pusaudži spēlē bumbu. Citāda Isfahāna paveras, kad tiek pamestas tūristu iecienītās vietas. Mazā pīpētavā iespējams iepazīties ar vietējiem puišiem un vīriem, kuri pēc darba, malkojot tēju, pamazām pazūd daudzo kaljānu dūmu virpuļos. Saimnieks – arābs pēc tautības – spēj tikai mainīt tabaku un kaljāna ogles, saliet tēju un samainīt cukurtraukus uz galdiem. Putnu tirgū tiek tirgotas vistas, varavīksnes krāsās krāsoti cālīši, dažāda izmēra papagaiļi, kanārijputniņi un pat baloži. Turpat netālu savā nodabā skraidelē vientuļa, kārna vista, kas pamanījusies izbēgt no tirgotāju rokām. Šeit manāmi dažādi ļaudis, arī afgāņu bēgļi un trūcīgie irāņi. Pilsētas kapsētu rajonā maz koku vai citu zaļumu. Šeit valda akmeņi – grunts segumā un kapu plāksnēs, ko tuvinieki simboliski aplaista no līdzpaņemtiem ūdens traukiem. Šeit valda miers un klusums. Taču nevienam nav liegts, ejot pa kapsētu, kāpt uz gulošajām kapu plāksnēm vai braukt pāri ar motociklu – aizgājušos tas vairs netraucē. Tuksneša kronis – Jazda No Isfahānas ceļš ved uz tuksneša pilsētu Jazdu, kas slavena ar vienu no pasaulē senākajām vecpilsētām. To savulaik skatījis arī Marko Polo slavenajā ceļojumā uz Austrumiem. Liela daļa māju šajā pilsētas daļā vēl būvētas no māliem un salmiem, bet automašīnas spēj izspraukties pa reti kuru no ieliņām. Orientēšanās to labirintos atgādina Stambulas epizodes no kinofilmas «Briljanta roka». Arī šeit par vienīgo orientieri kalpo zilais debesjums un augstāko minaretu smailes. Žēl, bet gadu no gada vecpilsēta kļūst arvien tukšāka, jo cilvēki, kā it visur pasaulē, meklē ērtības un arvien biežāk pārceļas uz dzīvi strauji augošajos jauno projektu daudzdzīvokļu namu rajonos. Jazda pazīstama arī ar bagirām – antīkām gaisa kondicionēšanas sistēmām. Vairāk nekā desmit metru augstie torņi uztver katru mazāko vēja plūsmiņu tuksnesīgajā gaisā, ko novada līdz istabām, tās atdzesējot un vēdinot. Savukārt ūdens tiek ņemts speciālās vietās, uz kurieni tas pievadīts pa senlaicīgu ūdensvadu sistēmu – kanātiem – no pat 80 kilometru attāluma. Jazdas apkārtnē izdevās aplūkot arī ledus pagrabus, kur ziemā lielās bedrēs tika uzkrāts ledus, bet vasarās – tirgots. Jazdas apkārtnē saglabājušās arī ievērojamas zooastriānisma tradīcijas (līdz 16. gadsimtam Persijā dominējošā reliģija). Tā ir pirmā monoteiskā reliģija pasaulē (saskaņā ar zooastriešu kalendāru pašlaik ir 3646. gads). Zooastriānisms būtiski ietekmējis jūdaisma mācību, kas savukārt kristietību, bet kristietība – islāmu. Pašlaik 98 procenti irāņu gan ir musulmaņi. Zooastriešu tempļi pārsteidz ar priesteru trūkumu (vismaz mūsu apmeklējumu laikā), bet katrā templī ir sargs, kura uzdevums ir uzturēt mūžīgo uguni – visa labā un gaišā (dienas) simbolu. Tempļu lūgšanu telpas drīzāk atgādina meditācijas vietas, kur cilvēki, apsēdušies uz vienkāršiem krēsliem un iegrimuši lēni gruzdošas malkas aromātā, pārdomā dienā paveikto un iecerēto. Širāza – brīvdomātāju metropole Prombraucot no Jazdas, pārņēma pat zināma smeldze, ka jāpamet šī neparastā vieta, bet priekšā jau bija Širāza – dzejnieku un mākslinieku pilsēta – ar pasaulslavenajām Persepoles drupām netālu no tās. Širāzā valda acīmredzami lielāka brīvdomība nekā citur valstī (varētu salīdzināt ar Teherānu), cilvēki ir atvērti, biežāk nekā citur vēlas iepazīties un aicina uz sarunu. Visfantastiskākā vieta pilsētā ir Karim Khan (Karim Čan) cietoksnis, kur pilnā plaukumā starp vairākiem baseiniem ziedēja apelsīnu koki. Brīvības parkā Azadi iepazināmies ar vietējiem jauniešiem – asfaltbetona rūpnīcas strādniekiem. Kopīgi pīpējot kaljānu un dzerot alu, pavadījām divus vakarus (lai arī kaljānu pīpēt atļauts vienīgi speciālās kafejnīcās vai mājās, pilsētu parki ir pilni ar pīpes ogļu mazajām gaismiņām; klusākos parku nostūros tiek spēlētas arī kārtis, kas ir stingri aizliegts). Centāmies uzzināt pēc iespējas vairāk viens par otru un sadzīvi mūsu dažādajās valstīs. Lai apliecinātu, ka irāņu jaunieši ir līdzīgi Rietumu vienaudžiem, mums tika demonstrētas ar mobilo tālruni fiksētas filmiņas, kurās bija redzami dejojoši, iedzēruši un pat atkailinājušies irāņu jaunieši. Ar šiem pašiem telefoniem, izmantojot nelielas skandas, tika atskaņota gan jaunākā Rietumu mūzika, gan arī Irānas estrādes zvaigžņu melodijas (mākslinieki viennozīmīgi bija ietekmējušies no turku MTV izpildītājiem). Lai arī jauniešu vidējais vecums bija 17 – 22 gadi, visi jau bija precējušies un daļai no tiem bija bērni (Irānas likumdošana ļauj meitenēm precēties no 13, bet zēniem no 15 gadu vecuma). Kūrortu galvaspilsēta Kīša Kīšas salā, kas pieminēta jau Marko Polo ceļojuma aprakstā, ieradāmies ar lidmašīnu. Jau Ķīnas imperatora sievas esot rotājušās ar pērlēm, kas iegūtas Kīšas salā. Tuksnesīgās izcelsmes sala ar neskaitāmajām palmām atgādina kaut ko no šokolādes batoniņu «Bounty» reklāmas. Persijas līča dzidrumu un Indijas okeāna ūdeņu savdabīgo zilumu neiespējami salīdzināt ar Eiropas jūrām. Ik uz soļa salā jāsastopas ar būvniecību – celtas tiek gan dažādas klases viesnīcas, gan privātmājas. Irānas turīgo slāņu jaunākais šiks sociālā statusa un labklājības apliecināšanai esot nekustamā īpašuma iegāde Kīšā. Šeit arī cilvēki no visas valsts brauc iepirkties, jo sala ir vienīgā beznodokļu zona. Mums piemērotas preces veikalos gan neatradām. Kamēr pārtikas veikali piepildīti ar Rietumos ražotiem produktiem, apģērbu un sadzīves preču tirgotavas – ar lētiem, Ķīnā ražotiem pakaļdarinājumiem. Arī tūrisma industrijas negatīvās sekas tur ir manāmas. Pārdevēji rauc degunus, kad paziņo par norēķinu ar vietējiem riāliem. Lielākā cieņā ir Apvienoto Arābu Emirātu dirhami, jo dubajieši un rietumnieki, kas atpūšas Dubajā, ir bieži viesi. Lai arī taksometra pakalpojumi ir tikpat lēti kā kontinentā un uz ielām nemana leģendāros «paikanus» (vietējā ražojuma automobilis), pārējās cenas ir aptuveni divas reizes augstākas nekā citur Irānā. Sievietēm Kīšā izveidota atsevišķa pludmale ar divarpus metru augstu žogu. Kā stāstīja meitenes, pārbaude pat rūpīgāka nekā lidostā (fotoaparātus, mobilos tālruņus u.tml. ienest aizliegts). Lai arī vīriešiem ir sava pludmale un citās salas vietās peldēties aizliegts, vīrieši peldas pa visu salas perimetru. Trīs dienu laikā tā arī neaizbraucām līdz vīriešu pludmalei. Ar šā gada pirmo iedegumu un spilgtiem iespaidiem devāmies mājupceļā no zemes, kur gandrīz vai ikviens par savu goda pienākumu uzskata tevi – ārzemnieku – sveikt šajā valstī, pasakot «Hello! How are You? Where are You from?».
