«Mūžīgā studentu dzīve – nekad nepietiek naudiņas. Kaut kā jau ir jākuļas. Jāsaskaņo savi izdevumi ar ienākumiem un tad jāatrod kaut kas, no kā var atteikties.
«Mūžīgā studentu dzīve – nekad nepietiek naudiņas. Kaut kā jau ir jākuļas. Jāsaskaņo savi izdevumi ar ienākumiem un tad jāatrod kaut kas, no kā var atteikties. Es atteicos no sabiedriskā transporta pakalpojumiem – braucu ar «stopiem»,» stāsta tērvetniece, bijusī studente, tagad Valsts robežsardzes Liepājas pārvaldes Dienesta organizācijas nodaļas virsniece Guna Kalmane.
Tātad naudas trūkuma dēļ tu atteicies no braukšanas ar autobusiem?
Tieši tā. Pirms pieciem gadiem sāku studēt Policijas akadēmijā, un to brīdi var uzskatīt par sākumu tam, ka aktīvi pārvietojos tikai ar «stopiem».
Kāpēc aktīvi?
Ar «stopiem» braukāju arī pamatskolas laikā, bet tas vēl nebija nopietni. Es dzīvoju Tērvetes pagasta Klūnās – astoņus kilometrus no civilizācijas. Ja iznāca nokavēt skolēnu autobusu, mājās bija jātiek pašas spēkiem, jo vecākiem nebija mašīnas, ar ko atbraukt pretī.
Pamatskolas vecums… Vai vecāki neuztraucās, ka tu, maza meitene, braukā ar svešām mašīnām?
Varbūt uztraucās, bet mamma vienmēr mūs ir mācījusi būt patstāvīgiem – ja reiz gadījusies ķibele, mācies no tās izkļūt.
Un studiju laikā tu braukāji no Tērvetes uz Rīgu?
Jā. Un ar laiku tas kļuva par īstu ieradumu (ceru, ka ne kaitīgu), no kura vairs nevar atteikties. Tas jau bija princips – nebraukt ar sabiedrisko transportu.
Arī tad, kad kabatā bija lati?
Jā, arī tad. Autobusi ir kaut kas šausmīgs – tie apstājas pie katra staba. Cilvēks nelietderīgi izmanto laiku.
Bet ar «stopiem» taču arī dažreiz nemaz neiet tik viegli!
Protams, ir jau savas problēmiņas, bet vajag izstrādāt darbības plānu, un tad jau uz priekšu tiek.
Tātad tev ir savs darbības plāns?
Tā varētu teikt.
Nu tad pastāsti, kā apstādini automašīnas!
Parasti stāvu krustojumos, kur lielāka satiksme, un tad sāku balsot. Nekad neizvēlos mašīnas, kuras vada sieviete: pieredze liecina, ka tās nekad neapstājas. Vienmēr pārliecinos, ka transporta līdzeklī ir tikai vadītājs un nav blakussēdētāju (bezizejas situācijā šo nosacījumu var atmest). Cenšos neapturēt žiguļus, moskvičus un ļoti «biezus» auto (vienkārši tāds niķis, lai gan draugi teic, ka tieši «biezie» ir diezgan atsaucīgi), kā arī «fūres», jo zinu, ka tām ir grūti strauji apstāties un uzsākt braukt.
Ko vislabāk balsot?
Manuprāt, visizdevīgākie ir «busiņi», jo tie pārsvarā ir preču pārvadātāji, kuriem garš ceļš priekšā – ar tiem var tikt diezgan tālu.
Kā ir ar nokļūšanu galamērķī?
Pēdējā laikā man biežāk iznāk doties no Tērvetes uz Liepāju. Mamma dzīvo Tērvetē, un nedēļas nogalēs es braucu pie viņas. Mana statistika rāda, ka žiglākais braucējs šo ceļa posmu veica divarpus stundās. Sliktākā reize bija tā, kad vajadzēja balsot sešas mašīnas, līdz tiku Tērvetē, un tad vēl astoņus kilometrus iznāca iet kājām – laikam pagāja vairāk nekā sešas stundas.
Vai esi šādā veidā ceļojusi arī kompānijā?
Parasti gan nemēdzu to darīt, bet reiz kopā ar mammu tā braucām uz Liepāju. Jāatzīst, ka viegli negāja – stundu stāvējām Saldū un tikpat Skrundā.
Kādi ir tie cilvēki, kas tevi – svešinieci – uzņem savā mašīnā?
Nezinu, bet man laikam ir veicies – parasti šoferīši ir ļoti klusi. Apstādinu, pieeju un uzreiz jautāju, cik tālu brauks, kāpju iekšā un dodos līdz tālākajam punktam. Tas arī viss.
Un neviena savdabīga gadījuma?
Daži jau ir. Piemēram, reiz agrā rīta stundā braucu no Liepājas uz Tērveti, kaut kur uz Aizputes ceļa bija ļoti ilgi jāstāv, jo vienkārši neviens nebrauca. Tad ieraudzīju moskviču un nolēmu, ka šī ir tā reize, kad apņemšanās nekāpt šādos auto ir jāatmet. Šoferis arī apstājās, un es iekāpu mašīnā. Sajūta bija diezgan šausmīga – onkulis bija gandrīz vai mežabrālis. Tāds noaudzis, satuntuļojies, uz aizmugurējā sēdekļa visādas lupatas un darbarīki. Nopratu, ka viņš tiešām brauc strādāt uz mežu. Laikam jau viņš arī ļoti steidzās, jo visu laiku brauca ar ātrumu virs simts kilometriem stundā, un man likās, ka mašīna tūlīt izjuks. Biju ļoti laimīga, kad tiku no tās ārā. Bet citādi jau viss bija labi.
Vai ir kāda reize, kad tu tomēr dod priekšroku autobusam?
Ja no gaisa krīt kaut kas ļoti slapjš un riebīgs, tad varbūt jā. Tomēr tādos gadījumos es labāk apsveru iespēju nebraukt vispār. Bija gan man reize, kad, pašai negribot, izmantoju sabiedriskā transporta pakalpojumus. Decembrī es braucu no Rīgas uz Tērveti. Tiku līdz Auces pagriezienam, izkāpu no mašīnas un devos uz Glūdas pusi. Tieši tajā brīdī brauca satiksmes autobuss un apstājās, bet es pat muguru pagriezu, lai nerastos pārpratumi, taču šoferis aicināja kāpt iekšā. Atbildēju, ka man nav naudas, lai gan toreiz maciņā daži lati bija. Bet viņš tik atkārto: «Kāp iekšā, aizvedīšu bez maksas.» Tā arī iekāpu un ātri tiku mājās. Ārā kāpjot, šoferis tik noteica: «Tagad tu zināsi, ka īstie Ziemassvētku vecīši brauc ar «Ikarus»!» To es noteikti vēl ilgi atcerēšos, bet tomēr turpināšu braukt balsojot.
