Grūti rakstīt un teikt atvadu vārdus cilvēkam, kas vislabāk to prata izdarīt pats.
Izsalusi mans sirds. Ledus mēlēm
Tagad runāšu ar tevi – kā šis rīts.
Pieklususi mana sirds. Upe aizsalst.
Rīts zem dienas padebeša dziest.
(V.Belševica)
Grūti rakstīt un teikt atvadu vārdus cilvēkam, kas vislabāk to prata izdarīt pats. Nezin vai mūsu Zemgalē būs daudz tādu ģimeņu, kurām ilggadējais Jelgavas Apbedīšanas biroja sēru ceremoniju vadītājs Ivars Stankevičs nebūtu palīdzējis ar siltiem vārdiem vai padomu grūtā brīdī, kad aizsaules ceļos jāpavada tuvs cilvēks. Ivars mācēja šo grūtā darba izpildījumu pacelt līdz līmenim, no kura ņēma piemēru un mācījās visas Latvijas sēru ceremoniju vadītāji. Mirušo atceres dienās viņa mierinošā balss skanējusi vai visās Latvijas kapsētās. Nezinātājam liksies dīvaini, kā var mīlēt šo darbu. Ivars to mīlēja. Ar savu attieksmi, stāju, iejūtīgo balsi, idejām aizrāva šajā darbā arī citus savus kolēģus. Aizrāva tāpēc, ka viņam bija visaugstākā – sirds – izglītība.
2. februāra rīta pusē sēdēju Tavā krēslā pie Tava rakstāmgalda, zvanīju no Tava tālruņa. Skatījos Tavu roku zem stikla saliktajās vajadzīgo pierakstu lapiņās un vizītkartēs. Sēdēju un domāju, ka nu jau lielie grūtumi pāri, ka drīz Tu atkal būsi atpakaļ mūsu vidū pavisam un pie sava rakstāmgalda sēdēsi pats. Un tieši šajā dienā liktenis izlēma citādi. 2. februāra rīts atnesa salu un saltu vēju, pievakarē sniegputenis sasniedza Tavu sirdi un ieputināja to baltā sniegā uz mūžu mūžiem. Ieputināja sirdi, kurai vajadzēja pukstēt vēl ilgi, ilgi…
Mūsu «Sveces dziesmā» bieži lūdzām vēju nenopūst vāro dzīvības liesmiņu. Neizlūdzāmies… Sveču dienā liesmiņa nodzisa.
Grāmatu plaukts glabā Ivara uzmetumus svecīšu svētku programmai, kādus piemeklētus dzejoļus jaunai dziesmai, telefons sargā Ivara numuru, makšķerkāts Rīgas ielas mājas priekšnamā glabā sava makšķernieka roku siltumu, tik dārzā ābeles šopavasar vairs nesagaidīs savu dārznieku.
Lai tas viss paliek savās vietās, tepat vien jau viņš būs, vien nedaudz augstāk, šķelmīgi un labvēlīgi smaidīdams, klausīsies no mākoņu maliņas, kā mēs runājam un spēlējam, un tad jau atkal mēs būsim kopā.
Kolēģu vārdā – Harijs Krūze
Atvadīsimies no Ivara Stankeviča 7. februārī plkst.15 Baložu kapsētā.
