Vairāki šopavasar Pils salā dzimušie savvaļas zirgu kumeliņi, kas harēmos bija lemti bojāejai, otru dzīvi sākuši zemnieku saimniecībās
«Mīļa, skaista, forša meitene,» tagad par gadu un četrus mēnešus veco rudmati Olīvu saka Agrita Prole, kas šopavasar savās lauku mājās Balvu novada Bērzpils pusē uzņēmās rūpes par Jelgavas Pils salā atstumtu un novārgušu savvaļas zirgu. Veterinārārste vakarā, kad ilgstoši gulošās Olīvas cīņa jau bija teju galā, teikusi – nē, vairs nav vērts, nulle procentu, ka viņa izdzīvos.
Gribēja poniju pajūgu braukšanai
Patlaban Olīva dzīvo vienā aplokā kopā ar sava vecuma šķirnes ķēvi un poniju. Tieši stāsts par poniju ir iegansts tam, ka savvaļniece no Jelgavas mērojusi ceļu pāri visai valstij uz Bērzpils pagastu, kur Proļu ģimene saimniecībā «Liepas» nodarbojas ar piena lopkopību. «Es vairāk esmu pievērsusies truškopībai un zirgiem. Man sākumā ļoti gribējās poniju pajūgu braukšanai. Tad iedomājos par savvaļas zirgu, tieši bija pavasaris – marta sākums. Laine (Laine Orbidāne, LLU doktorante, studējusi savvaļas zirgu genofonda jautājumus, pašlaik arī Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes locekle un Jelgavas Pils salas savvaļas zirgu uzrauga Eināra Nordmaņa konsultante – red.) ieteica, ka varbūt Eināram Jelgavā ir kāds kumeļš. Viņam tādi bija pat četri, visi cilājami, no harēmiem izdzīti. Taču Olīva vienīgā nemaz necēlās kājās, par viņu visu laiku vajadzēja rūpēties, bet Eināram tam neatlika laika,» stāsta A.Prole.
Vēlajā pavasarī no ganāmpulka padzītajai Olīvai, kas tāpēc arī netika pie papildus pievestajiem siena ruļļiem, novājēšana turklāt nebija vienīgā liga. Viņa piedzima savvaļas zirgiem neraksturīgā krāsā, tāpēc saskaņā ar Pasaules Dabas fonda vadlīnijām būtu jābrāķē, kas nozīmē ceļu uz kautuvi, sterilizāciju vai jaunu māju atrašanu ārpus savvaļniekiem. «Man šeit ir jāstrādā pēc ciltsrakstiem. ‘Konik Polski’ jābūt no peļu pelēkiem līdz tumši brūniem ar tumšu svītru pāri mugurai,» saka E.Nordmanis. Tāpēc nepilna gada vecumā 31. martā viņš Olīvu veda uz Balvu novadu.
Ar fizioloģisko šķīdumu un lentēs
«Sākumā pēc bildēm es tā īsti nebiju aptvērusi, cik ļoti viņai ir slikti. Uz viņas varēja mācīties zirga anatomiju, ja tik garo spalvu noskūtu,» pirmo satikšanās mirkli atceras A.Prole. Tad viņai tika injicēti vitamīni, bet pēc tam nācis pats trakākais – nepietika ar to, ka ķēvīte bijusi vismaz reizi dienā jāceļ kājās, viņa nonāca tādā stāvoklī, ka vairs vispār nevarēja piecelties, nedzēra ūdeni, papildbarību, būdama savvaļas zirgs, nebija radusi ēst. Jelgavas savvaļas zirgu veterinārārste veterinārmedicīnas doktore Evija Liepiņa, uzzinot par Olīvas situāciju, neesot devusi nekādas cerības. Speciāliste teikusi, ka viņas iespēja izdzīvot ir tikai tad, ja Olīva būs Jelgavā, kur ārstniecības gaitā lopiņam ik dienas tiktu ievadīts desmit litru fizioloģiskā šķīduma. Izvadāt uz Jelgavu Agrita nespēja, bet pašas veterinārārste varēja sagādāt vien divus litrus vajadzīgā šķīduma. «Man jāsaka paldies ārstei, ka vēlajā vakarā atbrauca, jo no rīta diez vai būtu, kam laist vēnā,» atminas A.Prole. Pēc trim dienām Olīvai jau bija kļuvis labāk, bet savas rētas atstājis karināšanās laiks. Maijā beidzot strauji kļuva siltāks, tad Olīvu sāka laist laukā, un 10. maijā bija viņas pirmā īsto ganību diena.
Pērkonu izglāba govs piens
«Ziņas» jau vēstīja par savvaļas zirgu harēma atstumto kumeļu Princi, kam pērnvasar mājas tika atrastas Salgales pagastā Lienes un Rūsiņa Dzeņu mājās «Kažas». Kopš tā laika pie citiem zemniekiem Salgales pusē ceļu mērojuši vēl divi no Pils salas padzīti kumeliņi, no kuriem viens, kā stāsta E.Nordmanis, diemžēl nav izdzīvojis.
Taču Pērkonam paveicās. «Man jau kopš bērnības gribējās zirgu. Bet vecāki vienmēr teica – tikai tad, kad pati varēs uzņemties pilnas rūpes,» «Ziņām» stāsta Lauksaimniecības fakultātes trešā kursa studente Ieva Nikolajeva, kuras vecākiem Salgales pagastā ir piena lopkopības saimniecība «Spēlmaņi». Maija beigās viņa uzzinājusi par iespēju «adoptēt» Pils salas kumeliņu. Tonedēļ studentei gadījusies prakse Jelgavā, bet katru dienu viņa ar svaigu lauku pienu devusies uz salu, lai barotu kumeliņu. «Māte no viņa atteicās jau pirmajās dzīves dienās, arī pārējie zirgi atgrūda,» harēma dzīves skarbo pusi ataino I.Nikolajeva. Tagad, pēc trim mēnešiem, kumeļš jau kļuvis par palaidni, stājoties uz divām kājām un sperot, kas tādā vecumā esot pašsaprotami. Ieva stāsta, ka ar draugu ilgi domājuši zirgam vārdu, gribējies ko latvisku, tādēļ nonākuši līdz Pērkonam.
Nākamais gads būs vieglāks
Pils salas zirgu uzraugs E.Nordmanis vērtē, ka, par spīti prognozēm par kumeļu rekordskaitu, aizvadītais pavasaris atnācis ar vairākiem gadījumiem, kad kumeļus mātes pamet. «Katru gadu ir tādi, par kuriem mums nezināmu iemeslu dēļ mātes negrib rūpēties. Pielikt baram ir bezcerīgi – neņem atpakaļ,» saka E.Nordmanis. To nevarot izskaidrot pat diplomēti veterinārārsti un zinātnieki. Šis pavasaris turklāt par mēnesi kavējies, citkārt marta beigās līdz ar ledus iziešanu jau rodas pirmie asni, zirgiem pieejami ūdensaugu dzinumi krastā. Kaut ziemā izbarots ap 50 tonnām siena, grūsnajām ķēvēm ar to ir par maz, ja pēc grūsnības beigām līdz ar atnešanos vēl nav papildbarības. Tādējādi jau trīs Pils salas kumeliņi dzīvo pie zemniekiem. «Man šeit būtu jāstrādā tā, ka pēc iespējas mazāk jaucos iekšā. Bet es tā nevaru,» par padzīto kumeļu glābšanu saka uzraugs.
Kā labo ziņu viņš min to, ka ķēves, kas zaudējušas vai pametušas mazuļus, šovasar kārtīgi atkopušās, tādēļ nākamziem līdzīgām likstām nevajadzētu būt. «Dabā jau viss ir ciklisks,» viņš nosaka un piebilst, ka pavasaros zirdziņu gribētāji var interesēties par iespēju tikt pie savvaļas kumeliņa, jo pa kādam tāpat tiekot patriekts. Rudeni Pils salā patlaban gaida 43 zirgi. ◆
