Zaļenieku pamatskola 16. jūnijā atzīmēs 120. jubileju.
Zaļenieku pamatskola 16. jūnijā atzīmēs 120. jubileju.
Bērnu izglītošana Zaļeniekos sākusies jau aptuveni pirms 180 gadiem. Vispirms skolu uzbūvēja abgunstnieki, vēlāk – zaļenieki un ūziņnieki, visbeidzot – jēkabnieki.
Zaļenieku skolas pirmsākums ir divgadīgā pagastskola Ķemerē, kas sāka darboties 1822. gadā. Pēc diviem gadiem Dobeles apriņķa Zaļajā muižā darbojās pagasta uzturēta skola divdesmit skolēniem.
1862. gadā bijušās ambulances ēkā bija draudzes skola, pie baznīcas piederoša. 1874. gadā to apmeklēja nākamā dzejniece Aspazija.
Jaunajai skolai – jauns nams
Dažus gadus vēlāk netālu no pagastmājas uzbūvēja divstāvu skolas ēku, ko iesvētīja 1881. gada 2. novembrī. Tā būve pagastam izmaksāja 1900 rubļu. Būvkokus un sešas pūrvietas zemes skolas vajadzībām piešķīra Zaļās muižas grāfs fon Mēdems. Nākamajā gadā pēc skolas dibināšanas tajā mācījās 130 skolēnu.
Par Zaļenieku pagastskolas skolotāju pieņēma Kristapu Šubertu, kas pirms tam strādāja Zaļās muižas draudzes skolā. Par skolotāja palīgu strādāja Miķelis Spertāls. K.Šuberts saņēma algu 335 rubļus gadā, bet F.Spertāls – 275 rubļus gadā.
Skolas uzturēšana pagastam katru gadu izmaksāja 900 rubļu, deviņdesmito gadu beigās – jau 1100 rubļu.
Skolā darbojās pirmsskolas grupas, bērni reizi nedēļā nāca uz skolu, lai pārbaudītu zināšanas.
Latvijas brīvvalsts laikā bērni darbojās Latvijas Sarkanā Krusta pulciņā. Skolā bija ārsts, bibliotēka, internāts, skolēnus ēdināja trīs reizes dienā.
Ar 1931./32. mācību gadu skolā darbojās skolēnu kooperatīvs (26 skolēni), kas tirgoja grāmatas un rakstāmlietas. Šajā gadā sāka darboties mazpulki.
Interesantākie pasākumi bija Ziemassvētku eglītes sarīkojumi un valsts atjaunošanas svētki, kas notika par maksu. Savāktos līdzekļus izlietoja mācību līdzekļu iegādei, bet 1935./36. mācību gadā – gāzmasku pirkšanai aizsargiem.
Otrā pasaules kara laikā skolā bija leģionāru kazarmas un krievu karavīru hospitālis. 1944. gada 22. novembrī mācības skolā pārtrauca, jo telpas bija jānodod armijas vajadzībām. Pagasta valde skolai tās ierādīja bijušajā nespējnieku patversmē un R.Černovska mājās «Upmaļi». Dažas klases mācījās lauksaimnieka Zeltiņa mājās «Vidzemes strēlnieki», piecus kilometrus uz Krimūnu pusi.
Projekts «Skolas vēsture» turpinās
Ruta Karlsone, Zaļenieku skolas direktore no 1881. gada, mācību iestādes sešpadsmitā vadītāja, pastāstīja, ka jubilejai kolektīvs gatavojies jau vairākus gadus, strādājot pie projekta «Skolas vēsture». Daudz padarīts, bet izpēte turpinās. Piemēram, vēl aizpagājušā gadsimta beigās 350 rubļi tika savākti skolas ērģeļu iegādei. 75 rubļus šim nolūkam dāvināja grāfs fon Mēdems. Gribētos vairāk uzzināt par šā dāvinājuma likteni. Skolā strādājuši septiņi skolas pārziņi un deviņi direktori, visilgāk Jēkabs Šmerliņš – Šmerlis – no 1928. līdz 1944. gadam. Skolā bijuši astoņi mācību pārziņi, par viņiem pagaidām ir mazāk ziņu.
Uz 120. jubilejas sarīkojumu skolotājiem izsūtīts ap pussimt ielūgumu. Vecākie absolventi, kas pieteikušies, beiguši skolu 1948. gadā. Svarīgākais, ko viesiem gribētos parādīt, ir pašreizējo skolēnu darbu izstādes. Romantisks varētu būt atskats pagātnē: saglabātas burtnīcas, kontroldarbi, rokdarbi kā mīļas liecības aizgājušajiem gadiem. Noskaņai tiek gatavots skaists tradīciju laukums, skolas apkārtne tiks izgaismota sveču liesmiņām. Atmiņas paspilgtinās kādreiz dziedāto populāro dziesmu popūrijs bērnu priekšnesumā.
Dod spēku tālākam lidojumam
Šajā mācību gadā Zaļenieku skolā mācījās 189 skolēni, ap 200 viņu ir katru gadu. Šogad demogrāfiskā situācija ir citāda – pāris gadu 1. klasē atnāks mazāk bērnu.
Mazliet skumja nots ieskanas, runājot par izlaidumiem, kad bērni tiek aizvadīti tālākos ceļos: tad, kad izauguši līdz nopietnu olimpiāžu, konkursu un zinātnisku darbu vecumam, viņi vairs nav savas pirmās skolas audzēkņi. Protams, pedagogiem ir gandarījums ik gadu saņemt atsauksmes no Spīdolas skolas par krietnu skolēnu izaudzināšanu, lasīt avīzēs uzvarētāju vārdus un priecāties: redz, mūsu bērni.
Zaļeniekos viņi aug daudzpusīgi: līdztekus ikdienas mācību darbam piedalās pašdarbībā, dažādos konkursos (desmit bērnu nopelnīja ceļojumu uz Ungāriju), ekskursijās. Šaurība netraucē fiziskajai attīstībai – sporta nodarbības pavasaros un rudeņos ilgi ir ārā, skolotāji ved uz baseinu Dobelē peldēt. Sadraudzība ar Idres komūnu Zviedrijā dod iespēju bērniem aizbraukt uz ārzemēm, rada motivāciju mācīties angļu valodu.
Skolēnu darbi bijuši izstādīti pasaules bērnu zīmējumu izstādē Lugano.
Bijušā skolas direktora Ingus Meiliņa vadībā skola iegādājās pirmo datoru, tagad ir 11 datoru. 1998. gadā tika nodibināts Zaļenieku skolas attīstības fonds, pirmajiem rajonā. Par šīs sabiedriskās organizācijas līdzekļiem sakārtotas dušas telpas, pirkti datori. Palīdzība saņemta no daudziem sponsoriem gan tepat Zaļeniekos, gan tālās ārzemēs.
«Bijām kā vienota saime»
Jautāju skolas direktorei Rutai Karlsonei, kuros gados no visiem 120 gribētos vēlreiz atgriezties.
«Septiņdesmitajos gribētos būt, tas bija laiks, kad veidojām mācību priekšmetu kabinetus. Toreiz strādāju par dziedāšanas skolotāju, visi bijām kā vienota saime, talkā nāca ģimenes locekļi. Direktorei Valentīnai Vjaterei bija augstas prasības pret sevi un citiem, visi strādājām ar lielu atbildību. Zaļenieku skolā bija trīs kori, mans zēnu koris ieguva trešo vietu republikā,» atceras R.Karlsone. Viņa necenšas iztēloties gadsimtu vecus notikumus, bet dzīvo ar laiku, kas pašas pieredzēts: «Sirdī dziļi ir 1991. gads, tautas atmoda. Tas palicis spilgtā atmiņā, jo arī es tikai tad tā pa īstam klausījos «Dievs, svētī Latviju», apzinājos vēstures notikumus, par ko skaļi līdz tam laikam nerunāja. Kādi tolaik bija sarīkojumi! Ar dziesmām «Daugaviņa puto balta» un «Daugav’s abas malas»!
***
Pirms 120 gadiem jaunuzceltās skolas ēkas 1. stāvā atradās divas guļamistabas, divas mazgāšanās istabas – zēniem un meitenēm –, kā arī skolotāja trīsistabu dzīvoklis.
2. stāvā bija divas klašu telpas, plaša vingrošanas zāle ar dažādiem vingrošanas rīkiem, atsevišķas ēdamistabas zēniem un meitenēm, kā arī otra skolotāja dzīvoklis.
3. stāvs skolai tika uzbūvēts 1936. gadā, pateicoties būvuzņēmējam Jānim Kuģeniekam.
