Pagājušajā nedēļā Jelgavā ieradās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas galva arhibīskaps Jānis Vanags. Svinīgajā ceremonijā pilī viņš svētīja hercoga Vilhelma Ketlera (1574 – 1640) pārapbedīšanu.
Pagājušajā nedēļā Jelgavā ieradās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas galva arhibīskaps Jānis Vanags. Svinīgajā ceremonijā pilī viņš svētīja hercoga Vilhelma Ketlera (1574 – 1640) pārapbedīšanu.
Vai tiešām kāds ārkārtīgi svarīgs reliģisks notikums? Kā atzina arhibīskaps, vismaz pēc savas formas – nē. Viņš uz pils kapenēm būtu varējis atsūtīt arī kādu ierindas mācītāju. Tomēr šim notikumam ir priekšvēsture, un arī pēc sava satura situācija bija ļoti interesanta un pamācoša.
Todien kapenēs cilvēku bija neierasti daudz. Rundāles muzeja, pilsētas Domes, augstskolas pārstāvji, vēsturnieki un paši notikuma “vaininieki” – daži sirmi vācu kungi, kas pārstāvēja Kurzemes muižniecības pēctečus. Viņu vidū arī organizācijas vadītājs Oto fon Grothuss. Sēru vainags, vīri melnos uzvalkos. Iespaids tiešām tāds kā hercoga bērēs.
Pazemotie muižnieki
Lai saprastu notikuma jēgu, nākas atgriezties 16. – 17. gadsimtā. Latviešus tolaik uz vēstures skatuves vēl tikpat kā nemanīja. Toties vācu muižnieki, no vienas puses, Kurzemes un Zemgales hercogs – no otras – bija divas “valdošās partijas”, kas nu cīnījās par varas pozīcijām. Vilhelms Ketlers, kas valdīja tieši Kurzemē (viņa brālis Frīdrihs valdīja Zemgalē), izcēlās ar īpašu nelabvēlību pret muižniekiem. Kā savā pagājušās nedēļas runā pils kapenēs atzīmēja Oto fon Grothuss, Vilhelms, piemēram, prasīja, lai muižnieki, saņemot no hercoga lēni (zemes īpašumu ar visiem tur dzīvojošajiem latviešu zemniekiem – aut.), nomestos sava priekšnieka priekšā uz viena ceļa.
Zināms, ka Vilhelms izpelnījies arvien vairāk nepakļāvības no muižniekiem. Par to viņš 1605. gadā sūdzējies savam priekšniekam Polijas karalim. Aizskaroši raksti, vēstules un citādi izteikti apvainojumi auga augumā. Strīdu objekti bija īpašuma tiesības uz Piltenes bīskapiju, tirdzniecības attiecības ar Rīgu, Romas katoļu konfesijas situācija Kurzemē un citi. Īpaši asi tie bija hercoga divu muižnieku brāļu Magnusa un Gerharda Noldes starpā. Šie abi muižnieki, no vienas puses, bija hercoga padotie, bet, no otras, – piederēja pie Polijas karaļa Varšavas galma. Lai panāktu izlīgumu starp abām nometnēm, lielas pūles pielika Jelgavas pilskungs (pēc Rundāles pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa domām, šo amatu nosacīti varētu pielīdzināt Jelgavas rajona Padomes priekšsēdētājam) Oto fon Grothuss – tā paša pagājušajā nedēļā visu priekšā stāvošā Oto fon Grothusa sencis.
Vēl vienu karu Kurzemei?
Pirms vairāk nekā trīssimt gadiem samierinātāja pūles nesekmējās. 1615. gadā, kad uz landtāgu Jelgavā ieradās abi brāļi Noldes, hercogs viņiem pavēlēja iet prom. Muižnieki nepaklausīja. Tad naktī pēc Laurencija dienas, tas ir, no 20. uz 21. augustu, hercoga karakalpi viņiem uzbruka un abus nogalināja. Pastāv versija, ka Vilhelms gribējis nepakļāvīgos muižniekus apcietināt. Tomēr viņu pretošanās rezultātā iznākums bija letāls. Kas notika tālāk? Polijas karalis sauca hercogu pie atbildības. Vilhelms gan mēģināja ar zviedru palīdzību izraisīt Kurzemē karu, tomēr Zviedrija ar Poliju vienojās hercogam par sliktu. Sekoja sarežģīts tiesas process, kura rezultātā Vilhelmam atņēma Kurzemes hercogistes troni, bet viņa brālim Frīdriham, kas līdz tam valdīja tikai Zemgalē, nodeva pārvaldīšanā arī Kurzemi. Tā kā Vilhelma sieva Sofija 1610. gadā jau bija mirusi un brālim Fridriham pašam bērnu nebija, tad Vilhelma un Sofijas dēlu, vēlāk slaveno hercogu Jēkabu, nodeva audzināšanā Fridriham. 1617. gada 20. aprīlī 43 gadu vecumā Vilhelms atstāja Jelgavu un pēc 23 gadiem mira Vācijā. Kurzemes muižnieku pēcteči uzskata, ka hercogs Vilhelms (cilvēks, kas savu ambīciju dēļ gribēja Kurzemē izraisīt karu!) neesot bijis nekāds ļaundaris, bet gan sava straujā rakstura upuris.
Tādēļ arī, pateicoties Mūslaiku Kurzemes bruņniecības (muižnieku) organizācijas atbalstam, tika ziedoti seši tūkstoši eiro, lai Vilhelma sarkofāgu, kurā Otrā pasaules kara laikā vandaļi bija raidījuši 102 Kalašņikova triecienšautenes lodes, restaurētu un mirstīgās atliekas savestu kārtībā. Tātad 400 gadu pēc asiņainajiem strīdiem starp abām pusēm ir noticis izlīgums, ko svētīja pats arhibīskaps.
Izlīgšana caur baznīcu
“Zināmā mērā es iedrošinos domāt, kas esmu bijis pie vainas tam, kas šodien notika,” “Ziņām” teica arhibīskaps. Proti, deviņdesmito gadu sākumā, kad Jānis Vanags kalpojis par mācītāju Saldū, kādā vakarā, ejot gar baznīcu, ieraudzījis tur divus vīrus, pēc izskata ārzemniekus. Tie izrādījušies Kurzemes muižnieku pēcteči, no kuriem viens bijis minētais fon Grothuss. Tā nu sākušies vecās vācu aristokrātijas un evaņģēliski luteriskās baznīcas kontakti. Mācītājam Vanagam izdevies ieinteresēt muižnieku pēctečus palīdzēt Kurzemes dievnamiem. Ar viņu palīdzību veikti remontdarbi Ilmājas, Valtaiķu, Apriķu baznīcās, iekārtota ērģeļu darbnīca Ugālē. Tagad arī projekts Jelgavas pils kapenēs.
Svētījot atjaunoto hercoga Vilhelma kapa vietu, arhibīskaps runāja par izlīgumu un piedošanas nozīmi cilvēka dzīvē daudz plašākā nozīmē. Vēlēšanās piedot saviem pāri darītājiem – tas ir jautājums, ko dziļi apskata ne tikai kristīgā ticība, bet pēdējā laikā arī sociālā zinātne.
Vai par nodarītajām pārestībām vīrs var piedot šķirtajai sievai un otrādi? Vecāki bērniem un otrādi? Ko lai saka politiski represētie, kas varbūt pat visu zaudēja okupācijās? Ko lai saka deviņdesmitajos gados denacionalizēto namu īrnieki, kuri nevar sadzīvot ar jaunajiem mājas īpašniekiem? Un kas būtu jādara politiķiem, kuri Abrenes dēļ nevar noslēgt ar Krieviju robežlīgumu? Tur veidojas strupceļš, kurā viens no risinājuma instrumentiem ir baznīca.
Jautājumā par naidu un piedošanu aptaujāju vairākus jelgavniekus. Lūk, ko teica Velta Šimanska, Jelgavas politiski represēto apvienības “Staburadze” un savulaik jauniešu pretošanās kustības dalībniece: “Mēdz teikt, ka to, ko nevar aizmirst, nevar arī piedot. Un liekas, ka tā tiešām arī ir. Kā lai es aizmirstu pārestības, ko man nodarīja padomju vara. Man atņēma dzimteni, mājas, skolu, aizveda tālu aiz polārā loka badā un desmit gadu lika kapāt mūžīgo sasalumu. No politiski represēto, ieslodzīto darba tajā vietā pacēlusies Noriļskas pilsēta. Vai pāri darīto var aizmirst un piedot? Un neviens arī nav šo piedošanu lūdzis! Es neturu naidu uz krievu tautu, bet man šermuļi skrien pa kauliem, redzot, ar kādu naidu tā sauktie krievvalodīgie plosās pat pie Brīvības pieminekļa, apsaukājot mūs, latviešus, par fašistiem. Te esot viņu Latvija, bet kur tad ir manējā?”
Kāda cita vecāka kundze stāsta: “Man ir dusmas pret tiem, kuri uztur nelegālās degvīna tirgotavas jeb “točkas”. Viņi taču nedomā par to postu, ko dzeršana nodara dzērāja ģimenei. Taču, satiekoties ar sievieti, kas pati nav dzērāja, bet šo “točku” uztur, es viņai negriežu muguru. Sveicinu, aprunājos. Ģimene viņai ir izjukusi, un es domāju, ka te sodījis Dievs.”
Pirms pāris gadiem Jelgavas tiesā bija gadījums, kad bija jau nozīmēta sēde, lai tiesātu kādu jaunekli, kas huligāniski bija iesitis vecākam vīram. Taču pēkšņi jauneklis cieta autoavārijā. Tad nu prātīgais vīrs savu apsūdzību atsauca, ko pamatoja ar to, ka jaunekli jau sodījis Dievs.
Viena no izlīguma vietām ir kapi, kas latviešiem tradicionāli ir sevišķi sakopti. Taču droši vien trūkst tradīciju, lai samierinātu dzīvos ar dzīvajiem. Interesantu ideju nesen sarunā izteica Domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Strods. Pēc viņa domām, Pilsētas svētkos vajadzētu pie viena galda apsēsties tagadējam un visiem iepriekšējiem pilsētas vadītājiem. Lai kādas ir politiskās cīņas, vismaz vienos svētkos visiem vajadzētu būt kopā, jo miers baro un nemiers posta.
