Noras un Viktora duetam veltītā uzveduma radošajai grupai ir īpaši svarīgi uzstāties Jelgavā, kur slavenā estrādes dziedātāja sāka skatuves ceļu
Skatuves ceļu atsākusi muzikāla izrāde par latviešu izcilo duetu Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku. Tautā iemīļoto solistu daiļrades cienītāji gaidīti uz koncertuzvedumu “Nora un Viktors. Zelta duetam 50” 26. septembrī Jelgavas Kultūras namā. Sarunā ar “Ziņām” izrādes režisors Gundars Silakaktiņš, bekvokāliste Laima Miltiņa un producente Laila Ilze Purmaliete komentē izrādes vēstījumu, tapšanu un atklāj, ar ko pārsteigs Jelgavas skatītājus.
Izrādes režisors Gundars Silakaktiņš novēl labas emocijas
– Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks tiek dēvēti par izcilāko Latvijas estrādes duetu. Veidojot izrādi, esat padziļināti pētījis viņu muzikālo darbību, vai piekrītat šim apgalvojumam?
Pilnīgi piekrītu! Veidojot koncertu, kopā ar scenārija autori Elizabeti Trumpi, kura ir sarakstījusi tekstus visam koncertam, mēs pavadījām tiešām apjomīgu laiku, pētot un analizējot Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka estrādes karjeru. Esmu to pamatīgi iepazinis un absolūti varu piekrist maestro Raimonda Paula vārdiem, ka Latvijas mūzikā Noras un Viktora duets vēl joprojām nav pārspēts, vēl šodien ne. Tāda ķīmija, kāda valdīja starp viņiem, ir kas patiesi unikāls, un otru tādu duetu neatrast.
– Kā kļuvāt par šīs izrādes režisoru?
Izrāde ir producentes Lailas Ilzes Purmalietes ideja, ko viņa ir lolojusi jau kādu laiku. Laila kopā ar Elizabeti Trumpi mani uzaicināja uz šo projektu, lai es kā režisors salieku akcentus, iesaku, sakombinēju visu kopā gan aktieriski, gan muzikāli. Laila Ilze Purmaliete ilgi meklēja, kas varētu būt Noras Bumbieres lomā. Kādu vakaru viņa aizgāja uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi, kurā spēlēja Marija Bērziņa, un pēc redzētā teātrī viņu uzrunāja. Kad viss radošais kolektīvs tika nokomplektēts, sākās intensīvais mēģinājumu darbs.
– Cik lielā mērā Viktors Lapčenoks ir iesaistījies šīs izrādes tapšanā?
Vistiešākajā mērā – Viktors kāps uz skatuves! Viņš ir īpašais viesis, mūsu programmas nagla, un izrādes apmeklētāji varēs baudīt divas dziesmas leģendārā mākslinieka izpildījumā – “Zilo”, kas ir Viktora mīļākā dziesma, un “Mēmo dziesmu”. Es ceru, ka koncerta laikā vai vismaz beigās mēs visi sadziedāsimies arī ar skatītājiem.
– Nora Bumbiere dzimusi un augusi Jelgavā, vai jūtat lielāku atbildību pret Jelgavas skatītājiem?
Es pret ikvienu koncertu attiecos atbildīgi, un Jelgava, protams, nav izņēmums. Jelgava ir īpaša vieta Norai Bumbierei, tur taču ir arī viņai veltīts piemineklis. Es pieņemu, ka Jelgavas skatītājs un klausītājs ir ļoti prasīgs, tāpēc uzstāsimies ar lielāko atbildību un būsim priecīgi, ja cilvēki dziedās līdzi.
Interesanti ir tas, ka tieši Jelgavas koncertā es ne tikai piedalīšos kā režisors, bet arī uzstāšos uz skatuves, aizstāšu Mārtiņu Eglienu, kurš diemžēl svētdien uz izrādi netiek. Aizraujoši, ka viņam koncertā ir vairākas lomas, ko attiecīgi uzņemšos es: gan konferansjē, gan vadītājs, gan žurnālists, gan horeogrāfs, gan zinātnieks un pat Raimonds Pauls. Garlaicīgi noteikti nebūs.
– Vai pēc gadu ilgas pauzes jūtaties gatavi uzvedumam Jelgavā?
Ir atsācies nopietns mēģinājumu darbs, jo, protams, šis tas bija piemirsies. Pirmizrāde tika piedzīvota pagājušā gada septembrī, kad pandēmija vēl nebija uzņēmusi tik lielus apgriezienus. Sanāk, ka māksliniekiem vismaz gadu bija pauze, bet tas nekādā mērā nenozīmē, ka pārceltās koncertizrādes var zaudēt kvalitāti, tieši otrādi. 5. septembrī VEF Kultūras pilī nospēlējām izrādi, pirms tās bija ļoti intensīvi mēģinājumi, un Jelgavai pavisam noteikti esam gatavi.
– Ko jūs kā izrādes režisors novēlat skatītājiem piedzīvot koncertā?
Sirsnīgu kopābūšanu! Domāju, katram no mums ar kaut ko asociējas vārdi Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks, viņi bija 70. un 80. gadu sākuma ikona, tas ir leģendārs duets, un mēs ļausimies atmiņām par viņu mūziku, par dzīvi. Kā es koncertizrādes noslēgumā saku – dziesma ir enerģija un spēks, ko uzņemam un dodam tālāk. Galvenais ir gūt labas emocijas.
Dziedātājas Laimas Miltiņas izaicinājums – dziesmu apvienot ar horeogrāfiju
– Kā nokļuvāt šajā projektā?
Mani uzrunāja izrādes producente Laila Ilze Purmaliete dalībai izrādē kā bekvokālistei. Jau iepriekš bijām sastrādājušās Raimonda Paula daiļradei veltītā koncertā “Leģendas dzimšana”, pēc kura izveidojās patīkama sadarbība. Ilze arī interesējās, vai man ir kāda talantīga kolēģe, kura labprāt vēlētos Norai un Viktoram veltītajā izrādē iesaistīties, un es, protams, zvanīju Elīnai Čamperei, savai stabilajai kolēģei, ar kuru mēs jau vairāk nekā septiņus gadus kopā dziedam bekvokālu dažādos projektos.
– Kas bija lielākais izaicinājums, strādājot pie šīs izrādes? Kā norit mēģinājumu process?
Protams, ka visintensīvākais mēģinājumu laiks bija pagājušajā gadā, pirms pirmizrādes. Mēģinājām daudz. Šis ir nopietns projekts, pie kura visi strādā ļoti profesionāli. Ne tikai dziedāsim – katram skaņdarbam ir radīta horeogrāfija, dejas, kustības. Grūti pat teikt, kas bija izaicinošāk – iemācīties vārdus un pareizi izdziedāt dziesmas vai apgūt horeogrāfiju. Abiem aspektiem bija jāvelta vienlīdz daudz enerģijas. Tā ir muzikāla izrāde, tas nav tikai koncerts, bet muzikāls piedzīvojums ar dejām, kustībām un dziesmām.
Katrā projektā kolektīvs ir kā ģimene, kura veidojas mēģinājumos gan agros rītos, gan vēlos vakaros. Šādos apstākļos mēs kārtīgi varam iepazīt cilvēkus. Andris Ērglis un Marija Bērziņa, galveno lomu atveidotāji, ir ļoti radoši un sirsnīgi cilvēki. Izrādes tapšanas gaitā valda ļoti patīkama atmosfēra, visi ir ļoti draudzīgi, un sajūtas reizēm pat ir ļoti ģimeniskas.
– Kāda veidojās sadarbība ar izrādes režisoru Gundaru Silakaktiņu?
Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam veltītajā izrādē ir liela konkrētība it visā. Šajā stāstā, ko mēs izdziedam un izdejojam ar konkrētām darbībām, konkrētām situācijām, īsti vietas improvizācijai nav. Mēs sekojam režisora domu lidojumam un vīzijai par izrādi, mēs uzticamies un pilnībā paļaujamies uz viņu. Ir skaidrs mērķis, ir saprotams, ko režisors sagaida, atliek vien iet un gatavoties, un izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Arī horeogrāfe Inga Krasovska ir lieliska, pēc katra koncerta viņa pienāk un norāda, kur solītis tika aizmirsts, kur izteiksmīgāk vajadzēja. Ļoti atbildīgi izturas gan pret savu darbu, gan pret skatītāju. Jāatzīst, kustībās radoši nevar izpausties, kopējais formāts tiek turēts stigri gan no režisora, gan no horeogrāfes puses.
– Jums ir 24 gadi, Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka repertuārs bija slavas zenītā ilgi pirms jūsu dzimšanas. Vai šī mūzika vēl joprojām ir aktuāla arī mūsdienu jauniešiem?
Viktora un Noras dziesmas cilvēki zina, arī jaunieši. Protams, ne visas, bet populārākās noteikti ir dzirdētas. Man personīgi šīs dziesmas ir ļoti labi zināmas, jo ar Elīnu 2017. gadā piedalījāmies Viktora Lapčenoka 70 gadu jubilejas koncertā, tur es viņa daiļradi iepazinu labi. Gatavojoties šim koncertam, man jau bija sapratne par to, ko sagaidīt, un tagad jau šīs leģendārās dziesmas man ir kļuvušas mīļas un tuvas. Tā ir vērtība, kas arī jaunajai paaudzei ir jāzina.
– Kuras ir mīļākās dziesmas no koncerta repertuāra?
Katra dziesma ir sajūta un piedzīvojums, kas notiek uz skatuves. Protams, man šīs dziesmas asociējas gan ar horeogrāfiju, gan ar kopējo sajūtu, man tās nav vienkārši dziesmas, tās manā galvā jau ir kopā ar deju un kustību. Bet, ja jānosauc viena, tad mana mīļākā dziesma ir “Tā diena”. Šis būs traks numurs, tiešām traka dziesma! Ārkārtīgi daudz kustību, dziesma ir ļoti ātra, kārtīgs piedzīvojums. “Tā diena” ļoti ātri jādzied, un kāpēc gan nepievienot arī superātrus soļus? Pirmajos koncertos šo dziesmu gaidīju ar nelielu uztraukumu, jo zināju – tur būs kārtīgi jāizdancojas.
– Kāpēc ir vērts apmeklēt šo koncertuzvedumu?
Domāju, ka tagad ir vērts iet uz visu, ko piedāvā, jo tik maz kas notiek, un emocijas, ko var piedzīvot koncertos, ir brīnumainas. Nekas nedod tādu gandarījumu, kā atrasties uz skatuves, redzēt skatītāju acīs prieku, sajūsmu, dzirdēt aplausus. Spilgtas emocijas un enerģijas apmaiņa – šie divi apstākļi perfekti raksturo koncerta atmosfēru. Es ieteiktu nākt uz koncertiem un, protams, it īpaši uz šo.
– Ko novēlat Jelgavas koncerta skatītājiem?
Prieku un skaisti izdevušos dienu! Lai, jau nākot uz koncertu, ir prieks, lai, ejot prom no koncerta, ir divkāršs prieks, lai ir svētku sajūta, svinīga svētdiena!
Producente Laila Ilze Purmaliete izrādi gaida kā lielus svētkus
Mēs paši esam ļoti saviļņoti, braucot tieši uz Jelgavu. Kolektīvā savā starpā runājot, to saucam par Noras pilsētu. Tik skaists piemineklis ir tieši Jelgavā, kur viņa arī iesākusi savas skatuves gaitas, tā ir īpaša vieta. Marija Bērziņa ar Andri Ērgli ir ārkārtīgi daudz strādājuši, lai sagatavotu šo programmu, lai skaisti pasniegtu dziesmas skatītājam. Ir liela notikuma sajūta. Uz koncertu esam ielūguši arī Noras Bumbieres māsu Māru Zustrupu, būs arī Noras dēls ar ģimeni. Pēc pirmizrādes Māra teica, ka, viņasprāt, Nora ir klātesoša šajā izrādē un ka viņai kā māsai ir sajūta, ka Norai būtu liels prieks, ja viņa varētu redzēt šo izrādi. Mēs ļoti gaidām šo dienu kā lielus svētkus.
Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka tēlos iejutīsies Marija Bērziņa un Andris Ērglis. Raimondu Paulu un Ojāru Grīnbergu iepriekšējā gadsimta 70. gados izrādē atveidos Gundars Silakaktiņš. Jaunās dziedātājas – Laima Miltiņa un Elīna Čampere. Dziedātājus pavadīs mūziķu grupa Anatolija Livčas vadībā – Indriķis Veitners, Norberts Skraucis, Miķelis Vīte, Artūrs Kutepovs. Režisors – Gundars Silakaktiņš, tērpi – Jurate Silakaktiņa, teksti – Elizabete Trumpe, horeogrāfe – Inga Krasovska, producente – Laila Ilze Purmaliete.
