Nobeigums.
Sākums 25. februāra numurā
Manā dzīvē īpašs cilvēks ir Alberta māsa Lidija Doroņina-Lasmane. Par brīvdomību, politiskajiem uzskatiem viņa trīs reizes tika tiesāta, daudzus gadus pavadījusi apcietinājumā. Es centos viņai palīdzēt.
60. gadu beigās Padomju Savienībā sāka ielaist Rietumu tūristus, un līdz ar to tēvzemē drīkstēja ciemoties trimdinieki. Beidzot arī mēs varējām tikt uz Latviju, Lidija mums atsūtīja tolaik iebraukšanai PSRS nepieciešamo ciemiņu izsaukumu. Braucām ar visām trim meitām, kuras centāmies audzināt par latvietēm. Pirmais ceļojumus ar kuģi “Mihails Kaļiņins” 1966. gadā.
Neaizmirstama palikusi mūsu iebraukšana pa Daugavu Rīgas ostā. Muitas kontrole uz kuģa ievilkās stundām ilgi. Mēs nedrīkstējām kāpt krastā, bet tur aiz striķa stāvēja sagaidītāji. Mēs uz klāja, asarām līstot, sākām dziedāt “Pūt, vējiņi!”. Un tie, kuri krastā stāvēja aiz striķa, mums pievienojās.
Alberta māsa Lidija bija dabūjusi mazu autobusiņu, kurā sasēdāmies mēs un sagaidītāji. Starp sagaidītājiem bija arī mērnieka Linges kundze, ko atceros no sava Latgales brauciena pamatskolas nobeigumā, citu nevienu nepazinu. Neatceros, kurp no ostas braucām, taču pārsteidza tas, ka tūlīt mums deva bagātīgi ēst un dzert – galdi lūza. Mēs taču domājām, ka Latvijā būs nabadzība.
Ar Lidijas vīru Mihailu Doroņinu varēju runāt krieviski. Viņš bija inteliģents, interesants cilvēks, tieši manā gaumē. Runājām daudz. Tā manī stiprinājās drošības sajūta un arī cerības par labām pārmaiņām. Mihails bija krievs, taču viņš domāja brīvi, padomju režīms viņam nebija pieņemams.
Kopumā 1966. gada ceļojums uz Latviju pagāja mierīgi, vienīgi, atgriezusies Zviedrijā, es, atrodoties savā darbavietā Stokholmas centrā, “Sandbergs bokhandel” grāmatu veikalā, no tuva cilvēka dabūju sejā pliķi. Bet arī šo cilvēku es sapratu. Pliķis bija par to, ka esmu sadarbojusies ar komunistiem, kas ir okupējuši Latviju. Tomēr es uzskatīju, ka trimdiniekiem ir jābūt saistītiem ar tautu tēvzemē.
Otrais mūsu brauciens uz Latviju notika 1970. gada jūlijā. Kad, gatavojoties ceļam, rakstījām Lidijai, viņa atbildēja īsi un dažkārt arī vispār neatbildēja. Lidija juta, ka mūsu vēstules kontrolē čeka, tādēļ, viņasprāt, labāk rakstīt mazāk. Protams, braucot no Zviedrijas, paņēmām līdzi trimdā izdotas grāmatas un sociāldemokrātu avīzi “Brīvība”. Tās noslēpām pakās – drēbēs un veļā. Bagāžas bija daudz. Taisījāmies Rīgā dzīvot veselu mēnesi.
Vispirms braucām ar kuģi uz Helsinkiem. No turienes jau ar citu kuģeli – uz Tallinu. Pēc tam vakarā kāpām Rīgas vilcienā. Agrā rītā stāvēju pie vagona loga, skatīdama Latvijas laukus. Kopš 1944. gada tie nebija redzēti. Varēja atskārst starpību starp Igaunijas un Latvijas ainavu. Pie mums viss likās mīlīgāks, bet arī nesakoptāks.
Aldona spēja izdzīvot LPSR
Rīgas stacijā mūs sagaidīja lērums cilvēku. Tūlīt Lida mani nogrāba un brīdināja, ka apkārt ir arī čekisti. Mūsu viesošanās programma bija blīva. Visu nakti norunāju ar draudzeni Ievu Lasi, kas bija tiesāta par dalību tā sauktajā franču grupā. Ievai atstāju savas sirdszāles, jo maldīgi likās, ka man tās nevajadzēs. Apciemoju arī Leonu Reiteru, diriģenta Teodora Reitera dēlu. 1958. gadā viņš kopā ar astoņpadsmitgadīgo Aldonu Tepferi trimdiniekiem negaidīti no Zviedrijas atgriezās Latvijā. Leons nespēja iedzīvoties Padomju Latvijas apstākļos. Apsolītajā Latvijas Radio simfoniskajā orķestrī viņam algu maksāja, bet diriģēt neļāva. Leons dzēra, un 49 gadu vecumā dzīvoklī Bolderājā viņu atrada mirušu. Taču Aldona izdzīvoja, izveidoja jaunu ģimeni. Ilgu laiku viņa vadīja Latvijas Radio raidījumus zviedru valodā un pēc Latvijas valsts atjaunošanas 90. gados ļoti daudz strādāja kā tulce Latvijas un Zviedrijas starptautiskajos sakaros.
Vēl toreiz, 1970. gada jūlijā, gājām uz piecpadsmitajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem. Pirms koncerta Mežaparka estrādē lielajā cilvēku straumē piepeši mani pamanīja līdumietis Viestarts Rozītis, rakstnieka Pāvila Rozīša dēls. Viņš bija atgriezies no soda izciešanas par dalību nacionālajos partizānos. Toreiz tikai ātri apmainījāmies ar adresēm.
28. jūlijs – Lidijas dzimšanas diena – iekrita otrdienā. Pēcpusdienā gaviļnieces dzīvoklī ciemiņi nāca un gāja – radi, Izglītības ministrijas darbinieki, aktieris Imants Adermanis, rakstnieks Alberts Bels, teātra zinātnieks Viktors Hausmanis, literatūrzinātniece Dzidra Kalniņa. Slimības gultā gulošo Lidijas vīru Mišu ievietoja dibenistabā, bet virtuvē atkal un atkal tika smērētas sviestmaizes. Tā vienā brīdī tika nospriests, ka visiem jābrauc pie dzejnieka Harija Skujas. Tas esot pašu cilvēks. 1947. gadā Hariju Skuju apcietināja par nacionālo pretošanos, un deviņus gadus viņš izcieta sodu Krievijas ziemeļos – Noriļskā. Dabūjām mašīnas un jautri aizbraucām. Pēc tam braucām vēl kaut kur, tomēr kopumā man tā apkārt braukšana ļoti nepatika, bet bija jātur līdzi. Jā, un šai dienai bija sekas.
Čekai bija gestapo dokumenti
Svētdienas, 2. augusta, vēlā vakarā Alberts, atgriezies Majoros (tur Lida mums bija noīrējusi vasaras mājiņu), teica, ka Lida ir apcietināta. Viņas dzīvoklī veikta kratīšana, pie vīra Mišas atstāti čekisti. Nezinu, vai čekisti, dzīvokli pārmeklējot, atrada mūsu slepus atvestās grāmatas un laikrakstus. Drīzāk ne.
Tajā svētdienas vakarā mēs ar Albertu visvairāk uztraucāmies par to, ka vidējā meita Laine bija Ogrē pie vectēva. Atbraucot uz Latviju, mums bija stingri noteikts, ka drīkstam uzturēties tikai Rīgā un Jūrmalā. Nospriedu, ka nekavējoties agri no rīta braukšu uz Rīgu, lai kārtotu Laines pārvešanu uz Jūrmalu.
Kad Rīgā biju izkāpusi no Jūrmalas vilciena, man klāt pienāca divi vīrieši. Viņi rādīja dienesta apliecības, teica, ka esot no milicijas, un pieprasīja, lai eju viņiem līdzi. Tad mani iesēdināja automašīnā. Uz jautājumu: “Kāpēc izturaties tik brutāli?” man atbildēja, lai stāvu klusu. Tiku aizvesta līdz slavenajai “stūra mājai”. Ejot iekšā, pie lodziņa man atņēma visus dokumentus (nēsāju līdzi pasi un atpakaļceļa biļetes) un lika pailgi gaidīt. Tad kāds formā tērpies vīrs mani ar liftu uzveda vienā no augšējiem stāviem. Teicu, ka esmu Zviedrijas pilsone, kas nezina Latvijas PSR likumus. Pieprasīju, lai atnes Kriminālkodeksu, kur es varu pārliecināties, ka čekisti drīkst aizturēt ārzemnieci. Šie jautāja, kādā valodā tas būtu vajadzīgs. Teicu, ka latviski. Man atbildēja, ka viņiem ir tikai krieviski. Kad neiebildu, man parādīja Kriminālkodeksa pantu, kur tiešām bija teikts, ka arī ārzemniekiem PSRS izmeklēšanas iestādēs ir jāliecina. Pēc tam sākās izprašņāšana, kas turpinājās desmit dienas.
Nāca vairāki pratinātāji, kas strādāja ar dažādām metodēm. Viens, kurš ar mani runāja tikai krieviski, mēģināja iežēlināt, lai izstāstot vairāk, jo tad Lidijai būšot vieglāk. Bet es jau par Lidu neko nezināju, jo šajā reizē mēs kopā nedzīvojām. Jutu, ka iztaujāšana arvien vairāk koncentrējas uz mani pašu un latviešu emigrantiem Zviedrijā. Čekai bija zināms arī par manām gaitām 1944. gada rudenī Ventspilī LCP. Griguļa grāmatā “Kad lietus un vēji sitas logā” bija izklāstītas vairākas patiesas detaļas. Taču mani pārsteidza, ka čekai bija zināms par manu braucienu kopā ar pretestībnieku Leonīdu Siliņu no Rīgas uz Ventspili 1944. gada pavasarī. Izskatījās, ka čeka bija dabūjusi informāciju no vācu gestapo. Pārsteigumā neizdomāju atbildēt neko citu kā vienīgi to, ka Leonīds bija manī iemīlējies. “Tā mēdz gadīties ar maza auguma vīriešiem, ka tie iemīlas staltākās sievietēs, kāda esmu es,” piebildu arī tādēļ, ka čekas izmeklētājs bija maza auguma.
Bija jau pāri deviņiem vakarā, kad pirmajā dienā mani no čekas mājas izlaida ārā, taču ar noteikumu, ka rīt no rīta deviņos atkal jābūt klāt. Visu dienu ne ēdusi, ne dzērusi, jutos slābana, tomēr nolēmu iet soli tālāk. Brīvības ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā (tolaik Ļeņina ielas un Komunāru bulvāra krustojums) atradās centrālais telegrāfs, kas strādāja augu diennakti. Tur es pieteicu tālsarunu ar Olitu un nosūtīju telegrammu Vovam. Telefona savienojums bija ilgi jāgaida. Saruna ar Olitu notika kaut kad pirms pusnakts. Telegrammā rakstīju to pašu, ko atkārtoju telefonsarunā Olitai: “Mēs esam ar Albertu aizturēti kā liecinieki. Atpakaļ Zviedrijā noteiktā laikā nevaram atgriezties.” Viņa, no miega pamodināta, nekā nesaprata. Es vairāk arī negribēju teikt, jo pieņēmu, ka telegrammas saturs un telefona sarunā teiktais būs zināms čekā. Un, jo mazāk teiks, jo labāk. Vienīgi Olitai piebildu: “Paziņo brālim, lai kontaktējas ar Zviedrijas Ārlietu ministriju!”
Nākamajā dienā jutu, ka biju rīkojusies pareizi. Čekisti, šķiet, respektēja to, ka par mūsu pratināšanu zina Rietumos. Pēc desmit dienām mēs ar Albertu par nosodījumu tikām izraidīti no PSRS. Paskaidroja gan, ka uz meitām šis aizliegums atgriezties okupētajā Latvijā neattiecas.
“Stūra mājā” mums ar Albertu vēl pieteica, ka tagad pašiem jāgādā, kā tikt prom. Pamācīja, ka var lidot uz Ļeņingradu, no kurienes Zviedrijas aviokompānija SAS lido tālāk uz Stokholmu. Vēlāk apdomāju, ka tā bija mana kļūda. Vajadzēja uzstāt: ja čekas dēļ neesam atgriezušies Zviedrijā laikā un mūsu biļetes kļuvušas nederīgas, tad lai dod naudu atpakaļceļam. Taču tajā brīdī, kad man paziņoja, ka varu braukt prom, jutos tik atvieglota – tikai ātrāk prom, ātrāk pie bērniem, kas, sākoties “manam eksāmenam čekā”, jau bija nogādāti Zviedrijā.
Tā nu atlika meklēt ceļa naudu lidmašīnas biļetēm. Mums pašiem tās nebija. Alberta radiem – arī ne. Arī mani draugi likās nabagi. Tad atcerējos ģimnāzijas draudzeni Irinu Mališevu, kuras ģimene pelnīja ar puķēm. Zvanīju viņai uz mājām un teicu, ka vajag aizņemties naudu. Sapratu, ka ar šo zvanu noteikti viņu ievelku čekas tīklā un arī viņu aicinās uz “stūra māju” (tā arī bija). Tādēļ teicu arī to, ka “esmu lipīga” un viņa var saslimt. Ira šos vārdus saprata, kaut gan neko nezināja par Lidijas apcietināšanu un manām pratināšanām. Taču vecā draudzene neatteica. Norunājām tikties ārpus mājas, lai čekai būtu mazāk, ko darīt. Mūsu tikšanās ilga tikai dažas minūtes. Iebēru viņas somā savus odierus un citus sīkumus. Viņa manējā – lielu čupu rubļu.
Nākamajā rītā ar Albertu agri braucām uz Rumbulas lidostu. Nekad agrāk tur nebijām bijuši. Pelēks, auksts, tukšs. Visriņķī aizdomīgi vīrieši. Neviens tuvinieks mūs nepavadīja. Bet te pēkšņi parādījās vīrs ar fotokameru, viņam līdzi arī uniformētie. Mūs fotografēja. Pacēlām gaisā degunus. Stāstīja, ka šīs bildes rādītas televīzijā: “Tā aizbrauc bīstamie elementi.” Vēl vairākus gadus pavasarī, kad sākās tūrisma sezona, trimdiniekiem Lasmaņu pāris avīzēs tika kā atbaidošs piemērs.
Apmēram stundu pēc izlidošanas no Rīgas savā veidā piepildījās daudzu tūristu sapnis pabūt skaistajā Saktpēterburgā. Lidosta atradās patālu no pilsētas centra, taču laimējās sameklēt taksīti, ar kuru trīs četras stundas braucām pa Pēterburgas skaistākajām vietām. Šoferis bija no vecajiem krievu inteliģentiem, kas labi pārzināja savu pilsētu un labprāt, kā pats teica, stāstīja mums pasakas par cariem, viņu mīļākajām un pilīm. Es runāju ar viņu krieviski bez akcenta un šofera stāstīto tulkoju Albertam. Aizbraucām arī uz Piskarevas kapsētu, kur apglabāti Ļeņingradas blokādē no bada mirušie un apšaudēs nogalinātie. No visa šī brauciena neko daudz neatceros. Tomēr tas bija kā gards plācenis pēc mūsu ciešanām “stūra mājā”.
Uz trim dienām Rīgā es atgriezos 1976. gadā, kad sākās mana atraitnība, kas ilga vairāk nekā četrdesmit gadus. Kaut arī izraidījumu no Padomju Savienības čeka nebija atcēlusi, noskaidroju, ka pēc padomijas likumiem Alberts drīkstēja atstāt mantojumu saviem vecākiem. Tā es no Padomju Savienības sūtniecības dabūju dokumentu par to, ka ir tāds mantojums, kas nododams Latvijā. Uz tā rēķina vēl bez Alberta drēbēm varēju radiem piepirkt klāt kaut ko jaunu un vajadzīgu. Vēstniecības dokumenti bija tik stingri, ka mūs pat nedrīkstēja muitot, taču neko nelegālu neņēmu. Abas ar jaunāko meitu Andru bijām apkrāvušās ar čemodāniem, cik varējām panest.
Vēl es atgriezos Padomju Savienībā 1980./1981. gadu mijā. Mani interesēja, kā klājas Lidijas un maniem domubiedriem, plašajā paziņu lokā esošajiem literātiem, bet vēstulēs, kas ceļoja no Latvijas uz Zviedriju un ko čekistu okšķeri lasīja, neko daudz nevarēja atļauties uzrakstīt. Nekur neminot par savu izraidījumu no PSRS, pieteicos zviedru ekskursantu grupā, kas lidoja uz teātra izrādēm un izstādēm un 1981. gada sagaidīšanu Maskavā. Tur uzraudzība likās mazāka un ļaudis drošāki nekā Rīgā. Cerēju, ka lielajā Maskavā Lidija mani atradīs, kaut par savu braucienu uz turieni Lidijai rakstīju aplinkus.
Izbraukšana no Stokholmas notika Otrajos Ziemassvētkos. Maskavā Lidija mani atrada. Es visai grupai, arī gidiem atklāti palūdzu atļauju tikties ar savu radinieci. Un viņi Lidai atļāva braukt man līdzi uz izstādēm un operu. Mēs kopā bijām arī ēdienreizēs. Protams, es par viņu maksāju. Maniem ceļabiedriem nebija iebildumu arī par to, ka es ar vīra māsu runāšu latviski. Lida gan riskēja, ka pēcāk viņu “ņems priekšā”, bet vismaz tūlīt pēc atgriešanās Rīgā tas nenotika.
Protams, tiekoties Maskavā, abas ar Lidiju piesargājāmies, ka mūsu sarunas var tikt noklausītas. Bija momenti, kad viena otrai, blakus sēžot, rakstījām uz tāfelītes, ko pēc izlasīšanas nodzēsām. Lidija vēl atceras, ka mums tajā tikšanās reizē bija kontakti ar krievu disidentiem Maskavā. Kaut kas saistībā ar “Samizdat”. Taču man tas no atmiņas ir izdzisis. Nevarētu būt tā, ka no šiem disidentiem kaut ko paņēmu, lai nelegāli izvestu cauri dzelzs priekškaram uz Zviedriju. To es būtu atcerējusies.
Nākamā tikšanās ar Latvijas tautiešiem man bija 1988. gada septembrī Somijā. Bija sākusies atmoda. Es biju starp tiem, kas rīkoja, šķiet, pirmo trimdas un tēvzemes latviešu kopīgo pasākumu. Laikā, kad Latvijā notika Vides aizsardzības kluba pirmā lūgšana pie jūras, Somijā, Punkaharju, mēs, trimdinieki, sadarbībā ar Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju atklājām piemiņas cilni Rūdolfam Blaumanim. Cilni Francijā bija veidojusi tēlniece Valentīna Zeile, bet izdarīgā Latvijas muzejniece Līvija Volkova bija nokārtojusi to, ka no Latvijas ieradās dzejniece Māra Zālīte, aktieris Rūdolfs Plēpis un rakstnieka brāļa mazdēls Juris Blaumanis. No Zviedrijas brauca vesels autobuss. Mazdēls bija tautas tērpā un ar Latvijas karogu.
Pēc tam tā paša 1988. gada rudenī es iebraucu Rīgā. Lidija brīdināja, ka čeka vēl seko. Tomēr mūs neviens netraucēja. Kopā centāmies paspēt to un šo, pēdējā brīdī ieradāmies uz pasākumu Literatūras un mākslas vēstures muzejā, kur biju ielūgta pastāstīt par Blaumaņa cilni Somijā. Brīnījos, ka zāle bija cilvēku pilna un mani nosēdināja pirmajā rindā. Zāle aplaudēja, es sarku. Īsti jau nezināju, kas man būs jādara. Biju paņēmusi līdzi šādus tādus papīrus, arī no Somijas dabūtos avīžu rakstus. Tad pēkšņi mani ved pie galda un liek stāstīt visu no sākuma. Ko un kā runāju – neatceros. Improvizēju vienā gabalā. Vistrakākais sākās, kad runāšana bija beigusies. Nu nāca mani apsveikt ar puķēm. Sveši cilvēki teica paldies par Blaumani. Bet tad pavīdēja kaut kas pazīstams! Skat – tur ir skolas biedrene Ņina Ģērmane, tur ir Alise Bula, Olitas draudzene no Madonas. Tur Viestarts Rozītis no studentu vienotnes “Līdums”. Visi kļuvuši citādāki, bet es viņus pazinu!
Rīga vairs nebija tāda, kādu to redzēju iepriekšējās viesošanās reizēs, ne arī tāda, kāda tā saglabājusies atmiņā no jaunības brīvestības. Svaiga, citāda, kūsājoša, laimīgi ceroša.
