Tuvojoties vēlēšanām, politiķi, jo īpaši Saeimas, kļūst ļoti čakli ideju un solījumu ģeneratori. Turklāt, lai cik dīvaini tas būtu, gandrīz viņus visus ieinteresē grozījumi likumos.
Tuvojoties vēlēšanām, politiķi, jo īpaši Saeimas, kļūst ļoti čakli ideju un solījumu ģeneratori. Turklāt, lai cik dīvaini tas būtu, gandrīz viņus visus ieinteresē grozījumi likumos. Tas saistīts ar vēlēšanu kārtību un to, kādas būs partiju iespējas tērēties priekšvēlēšanu aģitācijai. Runājot par Latvijas parlamenta vēlēšanu kārtību, vēl nav skaidrs, kāda izskatīsies to norise. Joprojām deputāti diskutē, vai vajadzētu atgriezties pie ierastās kārtības, kas paredzēja iespēju vēlētājiem nobalsot viņiem izdevīgākajā vēlēšanu iecirknī. Par nobalsošanu liecinātu zīmogs pasē. Ja atceramies, pēdējās divās – Eiroparlamenta 2004. gadā un pašvaldību 2005. gadā – vēlēšanās šāda iespēja netika paredzēta. Kur bija deklarēta dzīvesvieta, tur arī drīkstēja atdot savu balsi par tīkamāko deputāta kandidātu. To itin viegli varēja pārbaudīt pēc vienotā valsts iedzīvotāju reģistra datiem. Tagadējais jauninājums parādīja dažas šīs kārtības nepilnības.
Pirmkārt, jau kuro gadu redzams, ka iedzīvotāju reģistrā par valsts iedzīvotāju dzīvesvietām nav skaidrības. Tā pirms gada pat uz “Ziņu” redakciju zvanīja un rakstīja daudzi neapmierināti potenciālie vēlētāji, jo viņi vai nu nebija saņēmuši aicinājumu uz vēlēšanām, vai arī viņu vārds reģistrā nebija atrodams. Kaut gan dzīvesvieta deklarēta vienā vietā, viņi jau gadiem dzīvo citur. Jaunā kārtība neparedzēja iespēju nobalsot, ja vēlēšanu laikā iespējamais vēlētājs atradies ilgstošā komandējumā vai ceļojumā. Otrkārt, no svaru kausiem nav nometams fakts, ka brīvo dienu, kurā paredzētas vēlēšanas, daudzi mēdz izmantot kā vienkāršu brīvdienu, un izpildīt savu pilsoņu pienākumu neuzskata par vajadzīgu. Tāpēc no elementārās loģikas viedokļa ieteikums Saeimas vēlēšanās paredzēt iespēju balsot vēlētājam izdevīgākajā iecirknī ir visai apsveicams. Daudz vairāk diskutējama ir šādas kārtības piemērošana pašvaldību vēlēšanās. Jāņem vērā arī līdz šim nebijusi situācija: lielais citās valstīs strādājošo Latvijas balsstiesīgo pilsoņu skaits. Ja būs spēkā līdzšinējā kārtība, kad vēlēt drīkst tikai savā dzīvesvietā, var izrādīties, ka rezultāts būs tāds, kāds nemaz nebija cerēts.
Ja aplūko Saeimas deputātu pašreizējos ieteikumus par priekšvēlēšanu aģitāciju, piedāvājumu skaits jau ir daudz plašāks. Nenoliedzami, priekšvēlēšanu aģitācija vienmēr ienes jaunas vēsmas ikdienas rutīnā ieslīguša cilvēka dzīvē. Varētu pat teikt, ka valsts politiskā dzīve iegūst pavisam citu smeķi. Tad politiķi kļūst pret vēlētājiem īpaši laipni, viņu ironija un pat kareivīgums pret sāncenšiem pieņem hipertrofētus apmērus. Pašlaik likums paredz, ka partijas aģitācijai drīkst tērēt ne vairāk par 20 santīmiem vienam vēlētājam. Lai arī tas ir ierobežojošs faktors, daža laba partija, piemēram, pašvaldību vēlēšanās, pamanījās ievērojami pārsniegt šos aģitācijai atļautos tēriņus. Turklāt iztērēto līdzekļu uzskaite šajā gadījumā ir ļoti tālu no pilnības. Daudz loģiskāks šķiet piedāvājums pašā karstākajā priekšvēlēšanu aģitācijas “pļaujas” laikā pasludināt moratoriju visām politiskajām reklāmām plašsaziņas līdzekļos. Šāda kārtība pastāv vairāk nekā piektdaļā pasaules valstu. Eiropā tā ir spēkā, piemēram, Beļģijā un Šveicē – valstīs, kuras par nedemokrātiskām diktatūrām nenosauksi. Ja šāda norma būtu spēkā, iespējams, ka partiju aģitācija būtu daudz sakarīgāka un derīgas informācijas bagātāka, lai vēlētāji apzināti varētu izdarītu savu izvēli. Un nevietā ir ironija par to, kurš ir tādas kārtības piedāvātājs.
