«Pirms došanās tālā ceļā, piepildi benzīna tvertni un iztukšo urīnpūsli» (H.Džeksons Brauns, jun.).
«Pirms došanās tālā ceļā, piepildi benzīna tvertni un iztukšo urīnpūsli.»
(H.Džeksons Brauns, jun.)
Mājiņas ar sirsniņu Jelgavā
Latviešiem visbiežāk vārds «tualete» asociējas ar būdiņu laukos, kam durvīs izgrebta sirsniņa, īsteniem jelgavniekiem – ar iestādījumu (ko grūti nosaukt par tualeti) dzelzceļa stacijā.
Dodoties ekskursijā uz ārzemēm, parasti tiek dots arī brīvais laiks, kad tūristi savā nodabā dodas aplūkot pilsētu. Katrs, kas bijis tādā braucienā, noteikti labi zina, ka, apskatot muzejus, arhitektūru un veikalos piedāvāto preču klāstu, cilvēki neaizmirst uzmest aci, kur vajadzības gadījumā meklēt tik nepieciešamo informācijas biroja un WC apzīmējumu. Abi savu reizi var būt vienlīdz nepieciešami. Tomēr jāatzīst, ka bez informācijas biroja vēl varbūt var kaut kā izkulties, ja izdodas sastapt kādu palīdzīgu vietējo vai saistošo uzzināt no gida, bet kas palīdzēs otrajā gadījumā?
Pat cītīgi piedomājot, ir grūti atcerēties (arī aptaujājot vairāk ceļojušus ļaudis) kādu Eiropas pilsētu, kurā WC zīmi vispār nekur neredzētu. Nē, piedodiet, ja jau uzskatām, ka Latvija ir Eiropas valsts, tad Jelgava noteikti ir šāda vieta. Mūsu pilsētā WC zīmi ar uguni nesameklēsi! Savukārt tās tualetes, kas sensenis eksistē un iztiek bez starptautiskiem apzīmējumiem, diemžēl ārzemniekiem var būt liktenīgas.
Nesen uzklausīju bēdu stāstu, kā kāda sieviete devusies uz Jelgavas tiesas ēku (Dambja ielā), lai apmeklētu advokātu. Advokātu kantoris, izrādījās, tieši tajā brīdī savu darbu beidza, bet viņa nodomāja, ka derētu aiziet uz tualeti. Atrada to gan, tikai tā izrādījās slēgta. Nebūdama sevišķi drosmīga sieviete, viņa nokaunējās un negāja meklēt tiesas darbinieku palīdzību. Sapratusi, ka apkārtne ap māju nav bieziem krūmiem apstādīta, viņa devās uz pilsētas centra pusi cerībā izturēt līdz autoostai. Par laimi, kundzei namā, kas atrodas pa ceļam uz autoostu, strādā paziņas un viņa atļāvās izmantot viņu darbavietas labierīcības, atzīstot – laikam līdz autoostai tomēr «neaizvilktu». Vēlāk stāstīja, ka bieži iznākot iet uz pilsētu, un tā nu organisms esot iekārtots, ka nevar izstaigāt garus ceļus, ne reizi neapmeklējot tualeti, bet izturēt garos gabalus starp dažām Jelgavā esošajām ir gandrīz neiespējami.
Ieguvēji, protams, ir tie, kas mācījušies Jelgavā vai, piemēram, strādā kādā LLU struktūrā, jo viņi izlīdzas ar fakultāšu un kopmītņu tualešu apmeklējumiem. Bet ko darīt nabaga ciemiņam Jelgavā? Iedomājieties, ka jūs esat ieradies svešā pilsētā un, piedodiet, čurāt vajag tā, ka pa acīm spiežas ārā. Ko iesākt? Labi vēl, ja zināt kupli zaļumiem noaugušu stūrīti, kur iesprukt, bet ja ne? Turklāt ziemas laikā situācija pavisam muļķīga – pirmkārt, auksts, otrkārt, krūmiem lapas nobirušas, treškārt, arī zaļās zonas tuvumā var nebūt. Pamēģiniet vēl arī ciemiņam no ārzemēm pateikt – pilsētā labierīcību nav, diedziet tik uz krūmiņiem!
Traģiskā (nemaz nepārspīlējot) situācijā ir arī grūtnieces, jo viņas pilsētas tualešu trūkuma dēļ spiestas pēdējos grūtniecības mēnešos samierināties ar mājas arestu (it īpaši, ja dzīvo patālāk no centra). Tā nu tas no dabas ir iekārtots, ka pēdējos mēnešos viņām uz tualeti vajag bieži un nekāda ciešanās nav iespējama. Iedomāsimies tādu situāciju – topošā māmiņa dzīvo RAF dzīvojamajā masīvā, viņai jāaizbrauc uz kādu attālāku vietu pilsētā, kur ievajagas uz tualeti. Ko darīt: a) meklēt tuvākos krūmus; b) rikšot uz autoostu (un cerēt, ka urīnpūslis izturēs); c) iet iekšā pirmajā mājā pa ceļam un lūgt, lai ļauj apmeklēt viņu labierīcības.
Ir taču arī vēl gados veci cilvēki, kuriem arī bieži vien nav iespējams ilgi izturēt ciešanos, ir arī dažādas slimības, kas prasa biežāku tualešu apmeklējumu, galu galā ikvienam var gribēties uz tualeti un nav nemaz jābūt kādam pamatojumam.
Tualešu trūkums pilsētā rada vēl vienu lielu problēmu – ne viens vien daudzstāvu mājā dzīvojošais spiests izbaudīt, ko nozīmē «mazmājiņa» kāpņu telpā. Protams, var aizbildināties, ka dzērāji un klaidoņi neies meklēt tualeti, bet tāpat vien turpinās savas vajadzības nokārtot kāpņu telpās. Tomēr nav šaubu, ka šo riebīgo paņēmienu gadījies izmantot arī cilvēkiem, kas, zinot, ka netālu ir tualete, izvēlēsies apmeklēt to, nevis daudzstāvu mājas kāpņu telpu.
Skatoties televīzijas reklāmu, prātā ienāca jocīga doma, ka vienu biksīšu ieliktnīšu veida noietam mūsu pilsētā būtu jābūt diezgan pamatīgam. Tie taču domāti, lai arī vieglas nesaturēšanas gadījumā varētu droši smieties. Varētu arī visiem tūristiem, kas ierodas Jelgavā, izsniegt šādu ieliktnīti kā dāvanu, tā teikt, ja nu neizturēsiet…
Arī mūsu pilsētas jaukākos eksemplārus – Cukurfabrikas un Jelgavas stacijas tualetes – varētu iekļaut ekskursiju plānā kā savdabīgus, bet lietderīgus apskates (un ne tikai) objektus. Ja vien kāds tūrists spēj tajās ieiet. Un tik ļoti gaidītos svarīgos pilsētas viesus Domes pārstāvji arī varētu droši vest turp. Kas zina, varbūt, ieraugot šos baisos skatus, viņiem acumirklī gribēsies investēt naudu Jelgavas attīstībā.
