Tā, šķiet, ir pārbaudīta atziņa – komandas stiprumu noteic ķēdes vājākais posms.
Tā, šķiet, ir pārbaudīta atziņa – komandas stiprumu noteic ķēdes vājākais posms. To cenšamies paturēt prātā, arī plānojot ģimenes ekskursijas – vai mazais divgadnieks izturēs, vai piecgadniece nesāks žēloties un gausties, jo nav noslēpums, ka ikkatrs atpūtas brauciens prasa ne mazums enerģijas. Tam visam piparus vēl piemet ceļa nogurums un vēdera kurkstoņa izsalkumā, jo cēlā doma kaut kur pieturēt un ieēst ne vienmēr veiksmīgi realizējama, bet paņemts līdzi, protams, nekā nopietna nav – vien benzīntankā iepirkti našķi.
Tomēr nedēļas nogales piedzīvojums Siguldā bija kronis visam iepriekš minētajam. Sestdienas rītā uz fikso nolēmām, ka vienkārši kaut kur jābrauc – bērnus mašīnā un uz priekšu, vēl ceļā pieņemot galīgo lēmumu doties uz rudens galvaspilsētu. Pievērām acis draudīgajiem lietus mākoņiem, izturējām sastrēgumus Rīgā, vienkārši baudījām mirkli, gremdējoties gaismas spēlēs, kuras vislabāk fiksēt ar saulesbrillēm, un priecājoties par pirmajām koši dzeltenajām un sarkanajām krāsām dabā.
Siguldu sasniedzām pusdienlaikā, smagu lietus lāšu pavadīti. Nu nekas – vai mēs no cukura? Īpaši “starā” bija divgadnieks, kurš, automašīnā nosēdējies, cilpoja apkārt, ķerot birstošās lapas un mētājot akmentiņus senās pilsētas drupās. Kad uzlija pamatīgāk, paslēpāmies zem vārtu arkas – nebrauksim taču mājās!
Drīz vien lietus pārgāja, saule jauki sildīja, tāpēc nolēmām čāpot uz gaisa tramvaja pusi. Kad gan iešus, gan stiepšus, jo divgadniekam kājeles bieži vien nogurst vai skrien citā virzienā, sasniedzām galamērķi, secinājām, ka nāksies gaidīt rindā, jo mums priekšā kavējās prāva lietuviešu tūristu grupa. Vienam stāvot rindā, bet otram skrienot pakaļ sīčiem, sagaidījām, piecgadniecei (un, ko nu liegties, arī pašiem) drusku aiz sajūsmas un bailēm drebot, pārbraucām, priecājoties par dūmakaini pelēkajiem, vēl zaļajiem un dažviet krāsainajiem koku ietērpiem un Gaujas līkločiem. Ekskluzīvi! Tam arī šis tramvajs, manuprāt, domāts – baudai, nevis bēgšanai, kuru mums nācās realizēt, nokļūstot otrā pusē.
Tik vien sanāca, kā nokāpt un aiziet līdz Mazajai alai, kad uznāca tāds lietus! Nē, pamatīgs gāziens, kuru papildināja auksti krusas graudi. Izpletuši lielo ģimenes lietussargu un saspiedušies kā cālēni zem vistas spārniem, mēģinājām dabas stihiju pārlaist, taču nelikās, ka tā reiz rimsies. Kad smagās lietus lāses spiedās cauri mūsu patvērumam, sapratām, ka “ziepes lielas”. Arī divgadnieks dīkstāvi vienkārši nevarēja izturēt, tāpēc nolēmām kāpt atpakaļ kalnā, braukt ar tramvaju un skriet uz mašīnu. Mēs, abi lielie, sapratām, ka tik viegli tas nebūs, jo jāpielāgojas ķēdes vājākiem posmiem – mazajiem!
Divgadnieku, protams, nācās nest un piecgadnieci pievilkt – tā mēs ritmā solīti pa solim virzījāmies uz augšu, drusku priecājoties par lielo kalnu rūdījumu. Pie tramvaja nonācām nožēlojamā skatā – slapji, notašķījušies un nosaluši, piecgadniece turklāt bija paspējusi visā augumā ievelties dubļos! Labi, ka tādi nebijām vienīgie.
Pārbraucot lietus, protams, rimās, bet mēs steidzām uz mašīnu, kur, par laimi, bērnus gaidīja lieka drēbju kārta. Mājupceļā negaudāmies, jo viss piedzīvotais tomēr šķita kas nebijis. Vismaz būs ko atcerēties!
