Latviju pāršalc narkomānijas straujā izplatīšanās. Laikrakstu slejās parādās arvien draudošāki virsraksti.
Latviju pāršalc narkomānijas straujā izplatīšanās. Laikrakstu slejās parādās arvien draudošāki virsraksti. Pēdējie dati liecina, ka narkotiskās vielas brīvi pieejamas ne tikai lielajās pilsētās Rīgā, Ventspilī, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, bet arī mazajos lauku miestos. Jelgavas Dome sasparojusies, un sabiedrības apspriešanai tika nodots jautājums par šļirču apmaiņas punkta izvietošanu pilsētā. Protams, vajadzīga lieta – profesionāļiem būtu vieglāk izkontrolēt narkomānu plūsmu, tik strauji neizplatītos dažādas slimības, jo visiem labi zināms, ka HIV infekcija visvieglāk iegūstama narkomānu vidū: ievadot kārtējo devu ar vienu un to pašu šļirci. Sabiedrības viedoklis gan ir atšķirīgs, vieni tam piekrīt, citi ne. Bet nesen izskanējis ievērības cienīgs iebildums. Kāda jelgavniece izteikusi savu viedokli par šādu šļirču apmaiņas punktu. Viņai ir cukura diabēts, un cilvēku tur pie dzīvības tikai neskaitāmas insulīna devas dienā. Sieviete sašutusi par to, ka viņai piecreiz dienā jāievada insulīns (ar tādām pašām šļircēm, kādas izmanto narkomāni), bet viņa taču savu likteni neizvēlējās. Diemžēl diabētiķiem neviens regulāri nemaina izlietotās šļirces, tās jāiegādājas pašiem. Turpretim narkomāns savu ceļu izvēlējies – viņš devis priekšroku «adatai».
Patiesi aktuāls jautājums: kam mēs vēlamies palīdzēt – vai cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot, vai arī tikai tiem, kuriem sava dzīve rūp ļoti maz? Cik gan bieži iznāk dzirdēt, ka kārtējais narkomāns atrasts guļam kādā ieliņā bezsamaņā. Tikai dažas izšķirošās minūtes, un viņa dzīvība varētu izdzist. Bet pēc medicīniskās palīdzības sniegšanas viņi parasti rīkojas vienādi – necenzētiem vārdiem nolamā ārstus par «kaifa» atņemšanu un vienkārši aizbēg.
Jā, tā ir dzīves ironija: vieni visiem spēkiem turas pie dzīvības, citi tai vienkārši nepievērš uzmanību.
