Ģimenes ārstes Baibas Baķes praksē pret Covid-19 vakcinēti vairāk nekā 1200 pacientu
“Ziņas” jau rakstīja par Veselības ministrijas rīkoto ģimenes ārstu un viņu palīgu konferenci “Vakcinācija pret Covid-19: aktualitātes un izaicinājumi”, kas notika Jelgavas pilī un kur tika apspriests imunitātes ilgums pēc vakcinācijas vai pārslimošanas, saslimstības prognozes rudenī atkarībā no vakcinācijas tempiem, vakcinācijas darba organizēšana ģimenes ārsta praksē, statistika un citi ar pandēmiju saistīti jautājumi.
Saruna ar vienu no konferences dalībniecēm ģimenes ārsti Baibu Baķi. Par augstiem sasniegumiem vakcinācijā pret Covid-19 viņai tika pasniegts Veselības ministrijas goda raksts.
– Kā jūsu vadītajā ģimenes ārsta praksē nolēmāt iesaistīties vakcinēšanā pret Covid-19? Zemgalē 11 procenti ģimenes ārstu ar vakcinēšanu nenodarbojas. Paļaujas uz to, ka viņu pacienti ies uz vakcinēšanas centriem vai potēsies citviet.
Man neienāca prātā, ka vakcināciju manā ģimenes ārsta praksē varētu neveikt. Palieku pie pārliecības, ka pacienti, sevišķi tie, kuriem ir hroniskas slimības, ir jāvakcinē pie ģimenes ārsta. Jaunieši, pusaudži, kuriem nav veselības problēmu, protams, var doties uz lielajiem centriem. Vakcinācija gan Latvijā, gan citur pasaulē sākās tieši ar hronisku slimību pacientiem. Tāpēc gluži vienkārši ir pamatojama mūsu iesaistīšanās vakcinēšanā.
Otrkārt, pacientu vakcinēšana man kā ģimenes ārstei, arī pediatrei, nav nekas jauns. Manā praksē katru gadu nāk klāt ap 100 jaundzimušo, kam pēc valstī noteiktās kārtības pirmajā dzīves gadā pienākas astoņas vakcīnas. Būtībā es savā praksē nepieņēmu lēmumu par vakcinēšanu pret Covid-19, mēs vienkārši turpinājām vakcinēt, kā iepriekš esam strādājuši.
– Pirmdien medijus pāršalca Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītājas Lienes Cipules teiktais, ka, turpinoties Covid-19 vīrusa izplatībai, diez vai izdosies tikko 1. septembrī sāktās klātienes mācības skolās novadīt līdz mācību gada beigām. Arī veselības ministrs Daniels Pavļuts, pagājušajā nedēļā Jelgavas pilī tiekoties ar ģimenes ārstiem, runāja par to, ka esam jau kārtējā pandēmijas uzliesmojuma priekšvakarā, būs upuri, kuru varēja nebūt.
Pusotrs gads strādāts ar dubultslodzi. Īsti nav bijis laika ļauties sajūtām. Negribas arī ļauties drūmām domām vai panikai. Kā būs, tā būs! Strādāsim!
– Ir aplēses, ka Indijā atklātais vīrusa delta paveids, kas tagad galvenokārt sastopams Latvijā, salīdzinājumā ar iepriekšējiem uzliesmojumiem vairāk skars jaunus cilvēkus.
Domāju, ka arī iepriekšējie inficēšanās uzliesmojumi skāra jaunos. Tas tikai nav bijis piefiksēts, jo pirmajā piegājienā bērni un jaunieši slimoja viegli, tostarp pilnīgi bez simptomiem. Manā praksē tagad ir ļoti daudz tādu bērnu, kuriem, veicot analīzes, atklājas, ka Covid-19 vīruss ir jau pārslimots un organismā izstrādājušās antivielas. Nākotnē bērni ar Covid-19 inficēsies biežāk arī tāpēc, ka nav vakcinēti.
– Kā jūsu ģimenes ārsta praksē izdevās pārsniegt 1000 vakcinēto skaitu? Par to jūs arī saņēmāt Veselības ministrijas Goda rakstu.
Nezinu, paši vakcinētos neesam mēģinājuši skaitīt. Par to, ka pārsniegts tūkstotis, uzzināju tikai, kad man iedeva goda rakstu. Tiesa, vakcinēt sākām februārī un neesam to pārtraukuši nevienu nedēļu, arī vasaras atvaļinājumu laikā. Man gan visu laiku likās, ka potējam ļoti lēnītēm. Problēma jau ir cilvēku resursi – cik mēs daudz savā ģimenes ārsta praksē spējam paveikt. Visas pārējās saslimšanas jau arī ir. Turklāt daudz ļoti smagas. Es nevaru visu darba nedēļu veltīt vakcinācijai. Resursi jāsadala.
– Kādi ir prakses resursi?
Ārste esmu viena pati. Ir divi ārsta palīgi un reģistratore. Mans lielākais balsts ārsta palīdze Karīna Demčenko iznes to lielāko smagumu. Ārsta palīdze Eva Būčiņa šobrīd strādā uz pusslodzi. Pacientu reģistratore mums ir Eva Bērtule.
Domāju, liela daļa pacientu pie mums nāk vakcinēties tāpēc, ka tieši nedrošākam cilvēkam ir svarīga zināma vide. Ja atnāc uz ģimenes ārsta praksi, kur esi jau agrāk bijis, tu jūties kā savējais. Turpretī “konveijers” lielajos vakcinēšanās centros dažam rada stresu un, iespējams, arī atturību vakcinēties.
– Vai piekrītat ministra Pavļuta teiktajam, ka aicināšanā uz vakcinēšanos pret Covid-19 “viegli aizsniedzamo ābolu” vairs nav. Nevakcinēti palikuši tikai tie, kuri ļoti šaubās, un antivakseri, ar kuriem, kā minēja diskusijas vadītājs žurnālists Ansis Bogustovs, varbūt nav vērts runāt un laiku tērēt?
Es par antivakseri nevienu nenosaucu. Tos, kuri nav vakcinējušies, es nosauktu par nedrošākajiem un apmulsušākajiem. Man nav nekādu tiesību cilvēku kaut kāda viņa izteikuma dēļ iedalīt grupā “Ar to nav vērts runāt”. Manā praksē ir pietiekami daudz precedentu, kad pa kabineta durvīm ienāk cilvēks, ko varbūt kaut kur nosauc par antivakseri. Bet tajā brīdī, kad cilvēks sajūt, ka es viņu neuzskatu ne par kādu atkritēju vai slikto, ne viens vien pierakstās uz vakcinēšanos. Aiz bļaustīšanās pret vakcīnu visdrīzāk slēpjas bailes un apjukums.
– Kā jūs runājat ar nevakcinētajiem? Kāda jūsu kolēģe sanāksmē Jelgavas pilī minēja, ka šādā sarunā kā arguments tam par labu nostrādā ārsta anonīmi stāsti par Covid-19 pārslimojušiem pacientiem, kam slimība ir atstājusi sekas.
Manās sarunās ar nevakcinētajiem nav divu vienādu scenāriju. Katram ir savs pieejas kods. Nav mans stils stāstīt pacientam, ka man bez viņa vēl ir kāds cits pacients līdzīgos gados un kuram pēc saslimšanas bija tā un tā. Protams, no otras puses, tā pieredze, kas man ir, ārstējot pacientus, gluži neviļus veido stāstu par vakcinācijas nepieciešamību. Mans pluss ģimenes ārsta praksē ir tāds, ka es savus pacientus zinu trīsdesmit gadu. Zinu viņu vecākus, viņu bērnus, un tādēļ mūsu sarunā ir vairāk savstarpējas uzticēšanās. Gadījumi ir dažādi – gan jaunie negrib vakcinēties, gan vecie. Dažkārt vecie apgalvo, ka nevēlas vakcinēties tāpēc, ka nekur neiet. Tad mans trumpis ir jautājums: “Vai jūs gribat, ka jūsu mazdēlam arī nākamgad studijas augstskolā notiek tikai attālināti? Lai tas viss beigtos, jābūt vakcinētai sabiedrībai kopumā.” Mana nostāja – nevajag nevienu ne piespiest, ne pārliecināt, jo tas vienmēr radīs pretreakciju. Cilvēks ir tā uzbūvēts. No pirmās dienas, kopš vakcinējam, mans uzdevums ir informēt, izklāstīt savu viedokli, bet lēmums ir jāpieņem pacientam pašam. Man pat sākumā bija vairākas tādas situācijas, kad cilvēks saka: “Labi, dakter, ja jūs sakāt, ka vajag vakcinēties, un uzņematies par mani atbildību, es vakcinēšos.” Nē, tu būsi tas, kas uzņemsies atbildību par sevi, pieņems lēmumu un ies vakcinēties! Es tikai informēju un izsaku savu viedokli.
– Ministrs Pavļuts ģimenes ārstu sapulcē minēja, ka top lēmums, kas paredz valsts atbildību par to, ja kādam cilvēkam pēc vakcinēšanās rodas blaknes un tās ir jāārstē.
Izjūtas, kas daudziem ir pēc vakcinēšanās, es nesauktu par blaknēm, bet gan par pēcvakcinācijas reakcijām. Ja mums iedur poti, tad tur paliek mikrocaurumiņš. No jebkuras potes var gadīties temperatūra un drudzis. Es saviem pacientiem neļauju par to satraukties. Tādas reakcijas sajūtas ir tikai apliecinājums, ka mēs neiešpricējām ķīseli vai skaidru ūdentiņu. Mūsu praksē ir laimējies, ka no 1200 potētajiem tikai diviem ir bijušas situācijas, ko var nosaukt par blaknēm. Ne smagām. Taču nācās uz laiku nedaudz pamainīt šo pacientu hronisko slimību ārstēšanu, ko “iztraucēja” vakcīna.
– Vai pacientus vecumā pēc astoņdesmit vakcinējat arī mājas? Veselības ministrija sola ģimenes ārstiem to apmaksāt pēc mājas vizītes tarifa.
Man nav nācies sastapties ar gadījumu, kad tas būtu nepieciešams. Bet liela daļa veco pacientu ir vakcinēti. Lielākoties bērni atved savus vecākus uz ģimenes ārsta praksi un arī aizved mājās. Parasti vakcinējamās dienās, kas mūsu ģimenes ārsta praksē ir noteiktas ceturtdiena un piektdiena, ir ļoti jauka gaisotne. Cilvēki nāk, mēs viņus sagaidām.
– Reti, tomēr gadās, ka starp vakcinēšanās pretiniekiem ir arī ārsti. Kā to vērtējat?
Šo jautājumu man bieži uzdod pacienti. Nezinu, kāpēc. Katram noteikti ir savs stāsts par tāda viedokļa izveidošanos. Mēs nevaram nosodīt, arī ārstam ir tiesības uz brīvu izvēli, bet man tas nav saprotams.
– Kā vērtējat tikšanos ar veselības ministru Danielu Pavļutu?
Diezgan daudz tur bija tukša bla, bla, bla… Taču bija arī ļoti vērtīgas domas, kā mēs cilvēkiem varam radīt papildu drošības sajūtu. Psihoterapeite Gunta Andžāne labi runāja par visiem zināmām lietām, kā ģimenes ārstiem neizdegt, jo darbs, kā minēju, jau pusotru gadu ģimenes ārstiem ir dubultā. Kardioloģe Ginta Kamzola nolasīja vērtīgu lekciju par iespējamām kardioloģiskām komplikācijām pēc vakcinācijas, par rīcību to gadījumā.
– Ministrs Pavļuts sacīja, ka valstī ir vajadzīga veselības aprūpes reforma. Bet to nevar veikt pandēmijas viducī – nav pareizais laiks. Ko vajadzētu mainīt veselības aprūpes sistēmā? Kādas vājās vietas pandēmija uzrāda?
Medicīnas darbinieku trūkumu izjūtam nežēlīgi.
Baiba Baķe, ārste pediatre
■ Ģimenes ārsta prakse izveidota 1996. gadā.
■ Tajā ir gandrīz trīs tūkstoši pacientu, tostarp 900 bērnu.
Ģimenes ārsti, kuru praksēs vakcinēti vairāk nekā 1000 pacientu
■ Baiba Baķe, Jelgavā
■ Evita Valdmane, Jelgavā
■ Ainis Dzalbs, Staļģenē
■ Konferencē godināta arī Jelgavas ģimenes ārste Una Leitāne, kuras praksē ir visaugstākais vakcinēto pacientu īpatsvars – virs 66 procentiem.
No ministra Daniela Pavļuta uzrunas konferencē
Kamēr pasaulē ir tautas un nācijas, kas nav vakcinētas nemaz, tikmēr Covid-19 mutē, pārveidojas.
Vēl aizvien viena Latvijas sabiedrības daļa gaida, kad viņiem piezvanīs, uzrunās un pārliecinās. Arī Veselības ministrija organizē zvanus. Taču, kad mēs zvanām, tas nav tik efektīvi, ja to dara ģimenes ārsts vai ārsta palīgs.
Virzāmies uz tādu veselības aprūpes modeli, kur vakcinācija ir ģimenes ārsta prakses pakalpojums.
Augustā vakcinācijas temps bija 35 tūkstoši cilvēku nedēļā. Augstākajā punktā 2021. gada maijā un jūnijā vakcinēto skaits gāja pāri 100 tūkstošiem nedēļā. Skaidrs, ka ar tagadējo tempu līdz Jaungadam mēs nāciju nesapotēsim un pandēmija uzrādīs vājās vietas visā aprūpes sistēmā.
