Diemžēl nekur neatrast adresi, kur mīt laime. Tā jāmeklē sevī. Izrādās, reizēm nevajag daudz, lai ievērojami uzlabotu labsajūtu, – atliek vien tikai mazliet mainīt savu domāšanu, attieksmi un ieradumus.
Diemžēl nekur neatrast adresi, kur mīt laime. Tā jāmeklē sevī. Izrādās, reizēm nevajag daudz, lai ievērojami uzlabotu labsajūtu, – atliek vien tikai mazliet mainīt savu domāšanu, attieksmi un ieradumus. Un tas jau ir solis pretī pilnībai.
Protams, neviens priekšā nepateiks, kas jādara, lai ne tikai justos, bet arī kļūtu laimīgāks. Tas ir katra paša ziņā un atkarīgs no personības, pieredzes un vairākiem citiem apstākļiem. Galvenais – nebaidīties atzīt savas kļūdas, mainīties un pilnveidoties. Pat ja paklupsi un kaut kas neizdosies – tas nesāpēs. Bet iegūtā pieredze lieti noderēs turpmākajā dzīvē.
Nevaino citus. Sāc ar sevi!
“Cilvēka pilnveidošanās norit visa mūža garumā. Tas ir nepārtraukts, grūts process, jo prasa gribasspēku un piepūli,” stāsta lietišķās saskarsmes un komunikācijas pasniedzēja Agita Vītola. Viņa uzsver – viss, ko cilvēks savā dzīvē vēlas izmainīt vai uzlabot, prasa darbību.
Pilnveidošanās attiecināma uz visām jomām – izglītību, profesionālo darbību, attiecībām ar sevi un citiem. Taču vislabāk uz priekšu doties maziem solīšiem. A.Vītola atklāj – lai to realizētu, nepieciešami vairāki posmi. “Vispirms jāizvērtē savs zināšanu līmenis, tad jāiedarbina gribas mehānisms, bet pēc tam – jārīkojas,” tā speciāliste. Viņa piebilst, ka aplams ir daudzu uzskats, ka visas nepieciešamās iemaņas un zināšanas cilvēks iegūst bērnībā, bet vēlāk atliek vien dzīvot. “Personības izaugsmei ir tikpat liela nozīme, cik profesionālajai attīstībai,” pārliecināta A.Vītola. Svarīgi atcerēties, ka personība attīstās visu mūžu. Lai patiktu sev, gūtu panākumus un justos apmierināts ar dzīvi, cilvēkam nemitīgi jāaudzina un jāveido sevi. “Tie, kas dzīvo ar devīzi: “Pieņemiet mani tādu, kāds esmu!” un nemaina savu uzvedības un domāšanas modeli, visbiežāk tā arī neko nozīmīgu nesasniedz,” saka pasniedzēja. Uzskats, ka jāmainās citiem, ne pašam, nevis pilnveido, bet grauj personību.
Ja sevis pilnveidošanai saka – nē
Valērijas kundze ilgus gadus bija skolotāja, taču, sasniedzot piecdesmit gadu vecumu, nolēma mainīt darbavietu un sāka strādāt kādā pasta nodaļā. Taču pavisam drīz viņa piedzīvoja vilšanos. Proti, kundze, kurai līdz šim patika pamācīt, aizrādīt, izteikt viedokli pat tad, ja to neprasa, nokļuva “otrā frontes pusē”, un viņas darba stils nebija pieņemams nedz klientiem, nedz kolēģiem. Konflikti ar apmeklētājiem bija teju katru dienu, un drīz vien uz pārrunām viņu uzaicināja iestādes vadītājs. Savu uzvedību Valērija izskaidroja pavisam vienkārši: “Kā cilvēki nesaprot, ka tikai nesen esmu sākusi strādāt?! Es viņiem saku, ka jāpagaida, ka nedrīkst mani steidzināt…” Taču ne mirkli kundze neapšaubīja savu profesionalitāti. Viņa nemainīgi uzskatīja, ka sabiedrībai jāpieņem un jāsaprot viņas situācija, taču tajā pašā laikā neizrādīja ne mazāko vēlmi mainīt savu domāšanu un attieksmi, papildināt zināšanas un prasmes. Tādējādi sievietes individuālajā izaugsmes procesā radās krīze, apgrūtinot gan pašas, gan apkārtējo cilvēku ikdienu. Protams, pavisam citādi izvērstos situācija, ja viņa atzītu savas kļūdas un to, ka jaunajam amatam nepieciešamas papildu zināšanas.
Taču nevēlēšanās pilnveidoties skar ne tikai profesionālo jomu. Tā būtiski ietekmē arī ģimenes dzīvi. Vēl jo vairāk, ja viens ir atvērts jaunām idejām un iespējām, savukārt otrs apmierinās ar jau sasniegto. Sak, gan jau būs labi…
Labi, ja partneri paliek līdzvērtīgi
Renāram aiz muguras jau seši laulībā nodzīvoti gadi. Kaut gan pagājis krietns laiks, kopš iegūta vidējā izglītība, viņš pieņēma izaicinājumu un pirms diviem gadiem iestājās augstskolā. Līdz tam vīrieša dzīve ritēja kā pa diedziņu – dienā darbs, “kalpojot” saimniekam, vakarā – mīļās sieviņas sarūpētās vakariņas un lieliski pavadīts laiks, spaidot televizora pulti. Arī viņa kundzes ikdiena bija nemainīga, aprūpējot bērnu un baudot mājsaimnieces priekus un bēdas. Pa vidu – kāda balle, radu jubileja… “Principā – idille,” situāciju raksturo Renārs.
Taču, beidzot apsvēris iespēju dzīvē “izsisties”, viņš nolēma studēt neklātienē.
Sākumā ģimenes dzīvē nekas būtiski nemainījās, tikai ierasto “bojeviku” vietā sesijas laikā Renārs blenza datora ekrānā, lai tiktu galā ar kārtējo referātu. Kādu laiku sieva labprāt klausījās vīra universitātē gūtās atklāsmes, taču drīz vien tās sāka garlaikot. Savukārt, viņasprāt, “mistiskie” kursa vakari darīja uzmanīgu.
“Ģimenē sākās strīdi – viņa man pārmeta biežo prombūtni un mācību dēļ ģimenei nozagto laiku. Sākumā centos taisnoties, būt saprotošs, taču nupat tas sāk krist uz nerviem,” lai gan Renārs sievu mīlot tikpat ļoti, cik agrāk, viņš jūt atsvešināšanos, kas radusies šajos divos gados. Aizvien mazāk ir kopīgu interešu, sarunas kļuvušas “tukšas”. “Es sievai stāstu par nākotnes plāniem, viņa man atklāj, ka pretējā mājā ievākusies jauna ģimene un kaimiņš ieklapējis savējo. Kaut grāmatu būtu izlasījusi, kamēr manis nav mājās!” sašutis Renārs.
Uz jautājumu, vai šādām attiecībām paredzama ilga nākotne, vīrietis atbild vilcinoties. “Agrāk nebiju aizdomājies, cik ļoti attiecības ģimenē spēj ietekmēt fakts, ka viens grib pilnveidoties, papildināt zināšanas, dzīvē sasniegt kaut ko vairāk par “vergošanu” citiem, savukārt otrs nevēlas augt līdzi un paskatīties tālāk par kaimiņmājas logu,” tā Renārs.
Šā iemesla dēļ izirusi ne viena vien ģimene, tādēļ – ja gribi būt līdzvērtīgs partneris, izvērtē iespējas un sāc pilnveidoties!
Kāpēc ne šodien?
Darbs un ģimene, protams, vairumam cilvēku aizņem lielāko daļu laika un motivē neapstāties pie sasniegtā. Taču tikpat labi cilvēks var pilnveidoties sevis dēļ. Ja būsi interesants pašam, tāds arī liksies citiem. Kāpēc lai šodien pat tu neapsvērtu iespēju uzlabot savu pašsajūtu, pievēršoties fiziskām aktivitātēm, nepainteresētos par tālmācības iespējām vai kursiem vai kopā ar bērnu neapgūtu pāris vārdu angļu valodā?!
Atceries – iegūtie panākumi ir ķīla tiem, kas vēl jāiegūst!
