Sākumā gribēju iet uz tiesu, bet ikdienas steigā, šķiet, esmu nomierinājies (lasi: notrulinājies) par pašvaldības izdevumā «Jelgavas Vēstnesis» publicēto čigāniem veltīto zaimu. Stāsts bija par policijas sunīti Baku, kurš vispār ir labs palīgs likuma sardzē. Taču kādā tumšā vakarā tas noķēra «čigānu, pie kura atradās maiss ar nozagto mantu». Tā taču nedrīkst ne domāt, ne arī rakstīt! Ja pašvaldības bezmaksas izdevumā drukātu oficiālus rīkojumus un noteikumus, nevis rakstus, kas it kā izskatās žurnālistika, tādi «podi» negadītos. Bet neba Jelgavas pilsētas pašvaldība ir tā rasistiskākā. Nupat arī demokrātiskajā un labklājīgajā Zviedrijā brīvie mediji pacēluši skandālu par to, ka vietējā policija, protams, tērējot nodokļu maksātāju naudu, bez kāda krimināla iemesla uzraudzības reģistrā apkopojusi informāciju par tūkstošiem čigānu, tostarp viņu bērniem divu gadu vecumā.
Deviņdesmito gadu sākumā, būdams vēl jauns žurnālists, rakstīju par vecu vīru, ko uzskatīja par Jēkabpils čigānu baronu un kurš viens no pirmajiem iestājās Zemessardzē. Bataljona komandieris Juris Niedrītis, aizbildinoties ar akūto ieroču trūkumu, viņam nepiešķīra dienesta pistoli, ko tolaik ierindas zemessargiem bija atļauts turēt mājās. Taču zemessargs par to daudz nepukojās. Uzvilka formu, paņēma čigānu pātagu «džinžalu», ko, šķiet, dienesta gaitās nebija izmantojis, un kopā ar pārinieku, arī čigānu, gāja uz tirgu skatīties, lai ir kārtība. Vēl Latvija bija pilna ar padomju armiju, jau gāja vaļā negodīgi mūsu pašu auseklīšu šmuguļi. Taču vecais vīrs, viņa pārinieks, kā arī džindžala, kas viņam mājās karājās pie sienas, man toreiz un arī tagad ir zīme, ka Latvija ir ilgtspējīga. Ja arī čigāni, kas ir brīva, savdabīga tauta, par šo valsti ceļas kājās. ◆
