Šonedēļ Rantas Lazdiņas privātskolā «Punktiņš» darbs rit neierasti, jo katra klase realizē kādu projektu, kas domāts skolas piecu gadu jubilejai. Gaisā virmo svētki, kas kulmināciju sasniedz šodien un rīt.
Šonedēļ Rantas Lazdiņas privātskolā «Punktiņš» darbs rit neierasti, jo katra klase realizē kādu projektu, kas domāts skolas piecu gadu jubilejai. Gaisā virmo svētki, kas kulmināciju sasniedz šodien un rīt. Bet kāda ir skola ikdienā, kādi bērni tur mācās, ar ko cīnās skolas vadība, saruna ar direktori Rantu Lazdiņu.
No RAF masīva līdz centram
«Sākumā bija tikai ideja – sapratu, ka gribu skolā kaut ko mainīt. Strādāju 4. vidusskolā, bet zināju, ka tik lielā kolektīvā pārmaiņas ieviest ir grūti. Centos jau kaut daļu no iecerēm īstenot, bet tas nenācās viegli, tāpēc radās ideja nodibināt pašai savu skolu. Protams, man kā pedagogam trūka zināšanu tik vērienīga darba īstenošanai, tāpēc sāku izglītoties. Lasīju visu pieejamo literatūru par demokrātiskajām skolām, devos ciemos uz privātskolām Rīgā. Izanalizēju sev pieņemamo un to, ko noteikti nevēlētos ieviest savā skolā. Tā gadu, vēl strādājot 4. vidusskolā, jau intensīvi nodarbojos ar jaunās skolas veidošanu,» stāsta R.Lazdiņa.
Tolaik pašvaldība Rantai piešķīra telpas bērnudārzā RAF masīvā. Tad ar reklāmas palīdzību tika meklēti potenciālie audzēkņi, piesaistīti labākie skolotāji gan no zināmās 4. vidusskolas, gan no citām izglītības iestādēm. Kad ap 40 vecāku bija izvēlējušies savus bērnus izglītot jaunajā privātskolā un bija arī gatavi iemaksāt pirmo dalības maksu, Ranta varēja sākt iekārtot skolu. Ar humānās palīdzības iespējām tika nopirkti pirmie soli un tāfeles, iekārtotas klašu telpas, un 3. septembrī darbs varēja sākties. Tikai pēc laika Dome rada iespēju skolai ierādīt jaunas telpas – Jāņa Asara ielā. Arī tur kopā ar vecākiem, skolēniem un pedagogiem tika daudz strādāts, lai izveidotu mājīgu skolu. Nu jau arī šis nams skolai kļuvis par šauru – tuvākajā laikā «Punktiņš» apdzīvos arī vecās slimnīcas uzņemšanas nodaļas namu, kur būs sporta zāle, darbmācības, fizikas, dziedāšanas un datorklases kabineti, kā arī ģērbtuves un dušas. Skola dara visu, lai radītu bērniem pēc iespējas labākas «otrās mājas» un, protams, arī sniegtu kvalitatīvākas zināšanas.
Par naudu nevar nopirkt izglītību
Sākumā direktori satrauca, kāda būs sabiedrības attieksme pret mācību maksu un skolotāju prasībām: «Skaidrs ir viens – par naudu izglītību nopirkt nevar. Nopirkt nevar arī atļauju uzvesties nekulturāli. Nauda dod tikai iespēju veidot skolas vidi pēc iespējas labāku bērniem. Ja direktors šīs lietas nenošķir, tad ar skolu ir cauri. Man, par laimi, tas ir izdevies.»
Ranta uzskata, ka viņas skolas atšķirība ir ļoti labvēlīgs prasīgums: «Cenšamies ar izpratni, mīļumu, vienlīdzīgu attieksmi būt reizē arī maksimāli prasīgi pret bērniem. Savulaik pret mūsu skolu bija izveidojies pat zināms stereotips – ja gribi labas atzīmes, samaksā un mācies «Punktiņā». Mēs pat necentāmies to atspēkot, jo to var izdarīt tikai mūsu bērni – absolventi, kas ar labām sekmēm iestājas augstskolās. Tādu nav maz – simtprocentīgi visi absolventi izvēlas mācīties tālāk, un liela daļa – ar ļoti labiem panākumiem. Maza skola un mazas klases ļauj strādāt ar katru bērnu individuāli – mēs izzinām katra iespējas un cenšamies tās attīstīt individuāli. Ir audzēkņi, kas mūsu skolu izvēlējušies tāpēc, ka citviet viņiem ir bijušas sliktas sekmes. Bet tas nenozīmē, ka bērns ir norakstāms. Nav jau grūti, sēžot lielā klasē, palaisties mācībās – visbiežāk skolotāji tam nepievērš uzmanību un vienkārši novērtē audzēkņa zināšanas kā nepietiekamas. Tā jaunais cilvēks grimst arvien tālāk purvā, no kura izrauties ir ļoti grūti. Pie mums nav iespēju nogrimt, jo skolotājs nemitīgi uzrauga skolēnu, neļauj viņam atslābināties un ceļ viņa pašapziņu. Ir vairāki gadījumi, kad citas skolas nesekmīgais bērns «Punktiņā» spēj vērā ņemami celt sekmes. Otrs variants ir tie audzēkņi, kas sasnieguši zināmu līmeni, uzskata, ka ar to viņiem arī pietiek. Cenšamies šādam skolēnam likt saprast, ka viņš var būt vēl labāks – neļaujam sēdēt uz tā septiņnieka vai astoņnieka.»
Arī privātām skolām ir problēmas
Ranta Lazdiņa atzīst, ka, tāpat kā jebkurā citā kolektīvā, arī «Punktiņā» ir savas problēmas: «Vienlīdzības zīmi šajā ziņā varētu likt starp labu pedagogu un finansējuma trūkumu. Tas sagādā vislielākās raizes. Patlaban gan skolotāju kodols ir nostabilizējies, bet tik un tā vienmēr var vēlēties ko labāku. «Punktiņā» nevar strādāt kurš katrs – mēs prasām, lai skolotājs spētu bērnu uztvert kā līdzīgu. Žēl to atzīt, bet pat daudziem teorētiski labiem pedagogiem tas nav pa spēkam. Arī naudu vienmēr var vēlēties vairāk – ilgi satrauca tas, ka Dome mums nepārskaitīja līdzekļus par katru skolēnu, kā tas notiek citās skolās. Uzskatu, ka tas bija ļoti negodīgi, jo mūsu skolēnu vecāki ir starp lielākajiem nodokļu maksātājiem pilsētā. Tagad tas ir atrisinājies, bet tā vietā nāk citas raizes – ēkā, ko grasāmies apdzīvot, Dome neļauj pieslēgt gāzes apkuri. Tas būtu daudz lētāks kurināmais nekā siltumtīklu piedāvātais. Bet nekā.»
Nākotnes vīzijas – augsta latiņa
Direktore sapņo par to, lai nākotnē varētu nodibināt ciešus sakarus ar ārzemju izglītības iestādēm: «Gribētu sasniegt tādu līmeni, lai viens vārds «Punktiņš» garantētu bērniem iespēju mācīties kādā no ārzemju augstskolām vai citām skolām. Tā, protams, ir augsta latiņa, bet es ceru, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies tai pārlēkt.»
Rantas Lazdiņas privātskola «Punktiņš»
Izveidota – 1996. gada 3. septembrī.
Skolēni – sākumā bija 40, tagad jau 80.
Klases – sākumā no 0. līdz 8. un no 10. līdz 11, tagad – pilna vidusskola.
Skolotāji – 27.
Tehniskie darbinieki – 5.
Budžets: vecāku maksa – 91,8%, Izglītības un zinātnes ministrijas finansējums – 0,2%, Domes līdzekļi – 8%, ziedojumi.
Skolas moto – Ja daru, tad izrādās, ka varu.
