Šajā Latvijai ļoti izšķirīgajā brīdī, kad ekonomikā beidzas iepriekšējais cikls un sākas jauns, valsts finanšu politikai priekšā ir liels izaicinājums – kalpot kā zināmai turpmākas valsts attīstības bākugunij. Jau ilgāku laiku pievērsta uzmanība finanšu ministra darbībai, un tas arī saprotams, tautsaimniecībai sakaroties ar bezprecedenta šokiem pēdējā gada laikā, kas būtiski ietekmē gan valsts fiskālo situāciju, gan valsts budžeta plānošanu nākamajiem gadiem. Vissmagākais izaicinājums ir tas, ka ekonomiskais cikls tik strauji un negaidīti pagriezies uz leju, ka rada bezprecedenta reakciju sabiedrībā, biznesā, valsts pārvaldē un politikā, un tas atsaucas uz budžeta veidošanu nākamajam gadam un valsts finanšu politikas būtību.Arī iepriekšējos gados uzņēmēji un sabiedrība regulāri diskutēja par nepieciešamību pārskatīt nodokļu politiku, padarīt efektīvāku valsts finanšu politiku un saprotamākus budžeta veidošanas principus, mazinot to politizēšanu. Tomēr politiskā virtuve un ietekmes sfēru sadalījums neļāva izdarīt nepieciešamās izmaiņas valsts budžetā, nodokļu politikā un valsts pārvaldē, kas ļautu daudz labāk pārdzīvot ekonomikas lejupslīdes fāzi Latvijā. Tādējādi finanšu ministram patlaban ir liels izaicinājums šajā ļoti sarežģītajā situācijā mainīt ierasto notikumu gaitu. Patiesībā kaut kas tika darīts jau pērnā gada beigās, kad veikts pāris kosmētisku izmaiņu valsts budžetā, sabiedrību informējot par vakanču likvidēšanu valsts pārvaldē un citiem visai ātri atrastiem ietaupījumiem budžetā. Tomēr daudz kas ekonomiku sakārtojošs un sabiedrību nomierinošs netika izdarīts iepriekšējos pāris gados, kad tam bija visi priekšnoteikumi. Tad ekonomikā izaugsme būtu sabalansētāka un ieguvēju vairāk, nekā virtuāli tas notika ar šķietamo treknumu pēdējos trijos gados. Starp citu, tos noteikti nevajadzētu uzskatīt par treknajiem. Tie drīzāk bija ilūziju pārbagāti neizmantoto iespēju gadi, lai radītu sabalansētu, daudzveidīgu un konkurētspējīgu ekonomiku un mazu, bet efektīvu valsts pārvaldi. Lai sakārtotu valsts finanses un uzlabotu tās konkurētspēju, nepieciešams veikt vairākus pasākumus.1. Valsts konsolidētajā kopbudžetā nākamgad pieļaut pēc iespējas mazāku fiskālo deficītu, saglabājot virzību uz bezdeficīta budžetu. Ne tik daudz fokusēties uz darba samaksas iesaldēšanu, cik uz darba vietu skaita pamatotību, valsts iestāžu uzturēšanas izdevumiem, tādiem posteņiem kā apsaimniekošanas izdevumi, komandējumi, semināri, iepirkumi. Ņemt vērā Valsts kontroles ieteikumus un pēc iespējas ātrāk reaģēt uz tiem, novēršot konstatētās nepilnības un ietaupot valsts līdzekļus no nevajadzīgas vai bezatbildīgas tērēšanas. 2. Padarīt publiski viegli pieejamu un caurspīdīgu informāciju par valsts un pašvaldību budžeta posteņiem, lai sabiedrība un eksperti varētu vērot to pamatotību un izpildi. 3. Iespēju robežās nākamgad palielināt darba algu zemāk apmaksātajiem sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, līdzekļus ņemot no valsts aparāta un iestāžu izdevumiem, kas nerada pārliecību par savu pamatotību vai arī var tikt atlikti. 4. Būtiski samazināt valsts pārvaldes lielumu, apvienojot dublējošas funkcijas un atbrīvojoties no nevajadzīgiem politiski saimnieciskajiem atavismiem (iestādēm, institūcijām). 5. Pēc iespējas vairāk valsts pārvaldes funkciju nodot privātajam sektoram, padarot procesu caurspīdīgu un iegūstot lielāku efektivitāti no tā. 6. Piemērot vienotu atalgojuma sistēmu visās nozaru ministrijās, lai mazinātu patlaban novērojamās atšķirības starp ministrijām, salīdzinot to vidējo atalgojumu. 7. Izveidot valsts ilgtermiņa rezerves fondu grūtiem laikiem. Ja tas būtu izdarīts iepriekšējos eiforijas gados, kad tas tiešām bija paveicams, tagad nebūtu tādas sociālās spriedzes par valsts nespēju izpildīt savu apņemšanos pēc iepriekš saskaņota grafika – palielināt algas sociāli svarīgu valsts funkciju veicējiem. 8. Nekavējoties akceptēt to ekonomikas uzsildīšanas ieteikumu paketi, ko izstrādājuši uzņēmēji – Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Komercbanku asociācija – un kas saistīta ar uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. 9. Sniegt atbalstu finansiālās grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem, nearestējot to kontus, vienoties par pagarinātiem nodokļu parādu atmaksas grafikiem, lai pēc iespējas vairāk uzņēmumu saglabātu apritē un noturētu nodarbinātību augstā līmenī. 10. Paātrināt PVN atmaksu uzņēmējiem. Patlaban un arī pirms tam tā tika nepamatoti ilgi aizturēta. 11. Kopā ar Ekonomikas ministriju maksimāli ātri sākt ES struktūrfondu apguvi, atbrīvojoties no liekām formalitātēm un uzņemoties atbildību ātrāk izvērtēt projektus, ievērojot kritērijus, kurus akceptējusi valsts un uzņēmēji. Uzsvars jāliek uz šā brīža vajadzībām, īpaši akcentējot ražošanu un eksporta nozares – rūpniecību, pakalpojumu jomu. 12. Veikt visaptverošu nodokļu politikas revīziju un dažādu iespējamo nodokļu izmaiņu testēšanu, lai pieņemtu sabiedrībai, valstij un uzņēmējiem labāko nodokļu politikas modeli jau 2010. gadā. 13. Izskatīt iespēju sociālā nodokļa uzkrājumu izmantot kā investīcijas iekšzemes aizņēmumam ar konkurētspējīgu aizdevuma likmi, investējot dažādos tautsaimniecības infrastruktūras objektos, vienlaicīgi nodrošinot šādu uzkrājuma palielinājumu iekšzemes aizņēmumam.Sakārtot sistēmu nekad nav par vēlu, it sevišķi, ja ilgu laiku akumulējušies reāli, citu izstrādāti un pašsaprotami priekšlikumi. Runājot medicīnas valodā, tagad ir īstais laiks, lai grieztu dziļi un sāpīgi, lai tiktu vaļā no nevajadzīgiem augoņiem un kustību traucējošiem saaugumiem. Tas valsts finanšu sistēmai un ekonomikai dotu pavisam citu, pilnasinīgu asinsriti. Andris Vilks, SEB bankas galvenais ekonomists
No www.politika.lv
