Elektrība ir viena no valsts energoresursu daļām, kuru sadārdzināšanās būtiski ietekmē gan tautsaimniecību kopumā, gan iedzīvotāju labklājību.
Elektrība ir viena no valsts energoresursu daļām, kuru sadārdzināšanās būtiski ietekmē gan tautsaimniecību kopumā, gan iedzīvotāju labklājību. Šajā ziņā Latvijā viss kārtībā: pie mums ir tās pašas likumsakarības, kas visā pasaulē. Taču ar to līdzība arī beidzas: pasaulē elektrība ir pats lētākais enerģijas veids, bet mūsu valstī tā ir ievērojami dārgāka, turklāt periodiski tiek sludināta nepieciešamība tarifus atkal mainīt. Protams, palielinājuma virzienā. Lai gan termiņi netiek minēti (jo šajā jautājumā kompetentās personas ir arī ietekmīgas politiskās figūras, kas nevēlas gadu pirms parlamenta vēlēšanām aizzāģēt ērto zaru, uz kura tik labi sēdēt), tomēr objektīvi esam kārtējā cenu paaugstinājuma priekšā. Turklāt, ja elektroenerģijas tarifi tiks palielināti par nekonkrētu personu aplēsēs minētajiem 10 procentiem, atsitiens ķers arī, piemēram, maizes cepējus, mēbeļniekus, šuvējus un citu nozaru uzņēmējus, kas, saprotams, negribēdami palikt zaudētājos, pieliks «pa santīmam» pie katra maizes klaipiņa, ķeblīša vai apakšbiksēm.
Nekas nav mūžīgs. Arī elektropārvades līnijas, spēkstacijas, transformatori nolietojas. Ja atceramies plašās diskusijas privatizēt vai neprivatizēt «Latvenergo», būtu jāatsauc atmiņā arī skaitlis 800 miljoni latu – par tik apjomīgu investīciju nepieciešamību tika runāts tuvāko desmit gadu laikā, lai šo monstru modernizētu.
Lai gan pasaulē, tajā skaitā Latvijā, vērojama elektroenerģijas patēriņa samazināšanās, tajā pašā laikā strāvai tiek izvirzītas aizvien augstākas kvalitātes prasības: ienākot jaunajām tehnoloģijām, tehnikai, tā paģēr stabilāku strāvu. Savukārt, lai tādu nodrošinātu, nepieciešami moderni transformatori, elektroenerģijas stabilizācijas stacijas un līdzīgi tehniskie uzlabojumi, kas maksā bargu naudu. Tas viss, protams, ir loģiski. Ja vēl pierēķina zaudējumus, ko, piemēram, elektropārvades līnijām nodara stihija un nežēlīgais laika zobs, minētais skaitlis šķiet ļoti ticams. Kādam šī summa jāsedz.
Taču nav ne godīgi, ne saprotami, kādēļ par gandrīz vienīgo grēkāzi kārtējo reizi jākļūst patērētājiem. Tirgus apstākļos nešķiet loģiski prasīt lielāku samaksu par preci, kuras kvalitāte netiek būtiski uzlabota. Tajā pašā laikā «Latvenergo» nav nekāds vārgulis ar pastieptu roku uz bankrota sliekšņa, bet stabils un ļoti rentabls uzņēmums.
Aizvadītais gads bija īpaši ūdeņiem bagāts, līdz ar to saražotās elektrības pašizmaksa vidēji bijusi ievērojami zemāka nekā citkārt. Jebkurā gadījumā pašu saražotā strāva ir lētāka par iepirkto. Kopumā Latvijā beidzamajos gados situācija stabilizējusies: pēc deviņdesmito gadu lejupslīdes jau otro gadu pēc kārtas valstī elektroenerģijas patēriņš palielinās. Tātad paplašinās tirgus, līdz ar to arī «Latvenergo» ienākumi, no kuriem savukārt lielāku daļu var atvēlēt attīstībai, novecojušo iekārtu un pārvadēs līniju nomaiņai. Tas viss liecina, ka no malas, no patērētāju maciņiem, enerģētiķiem vajadzētu piesaistīt pat mazāk līdzekļu nekā parasti. Taču Latvijā kā jau paradoksu valstī no iedzīvotājiem tradicionāli iekasē pasakainas summas dažu ambiciozu politikāņu (lasi arī – biznesa haizivju) ambīciju un negausības samaksai. Attiecībā uz elektroenerģiju tie ir cilvēki, kas, izmantojot savu ietekmi uz politiskās varas pārstāvjiem, panāca Saeimas lēmumu iepirkt mazo spēkstaciju un vēja staciju ražoto elektrību par dubultu tarifu. Īpašs paldies par to adresējams A.Šķēlem, kas, būdams premjera amatā, tikai vienu mēnesi aizvietoja ekonomikas ministru: ar šo laiku pietika, lai viņš šīs pilnvaras izmantotu minētā likuma pieņemšanai. Tādējādi mazo spēkstaciju īpašnieki, nedodami būtisku ieguldījumu valsts elektroapgādē, nodrošināti ar pasakainu peļņu. Gadā tā veido desmitiem miljonu latu. Valsts, kas «kaut kur dziļi iekšā» nu apjēdz šā likuma nejēdzību, pati nespēj nodrošināt pasludinātā, likumīgi apstiprinātā solījuma izpildi, tādēļ meklē iespējas kārtējo reizi deficītu segt uz iedzīvotāju rēķina. Protams, iespējamajā tarifu palielināšanā izdevumi par elektrības iepirkšanu par dubultu cenu nav vienīgais arguments, taču – visai būtisks.
Tādēļ sabiedrība, kas diemžēl jau pieradusi pie valdības nekonsekvences, dažādu likumu grozījumiem un papildinājumiem, tagad var pamatoti jautāt: vai tad valdība, Saeima nevarētu atsaukt savu lēmumu iepirkt elektroenerģiju par dubultu maksu? Uz šo jautājumu pārliecinošu atbildi sniedz premjerministrs Andris Bērziņš. Viņš saka: vilciens diemžēl aizgājis. To vairs neapturēt. Šos vārdus premjers pamato ar to, ka tad, ja kāds censtos ierobežot elektroenerģijas iepirkšanu par dubulto tarifu, Latvijai vajadzētu rēķināties ar jaunu starptautisku skandālu un šķīrējtiesas procesu virkni. Bet to nu nekādi negribas – tas ievilktu jaunas grumbas Latvijas jau tā dažādu tiesas procesu šaustītajā «sejā», turklāt tiesu izdevumi tik un tā būtu jāsedz nodokļu maksātājiem. Kod nu, kurā pirkstā gribi, – visi sāp gandrīz vienādi.
Bet Ministru prezidents uzsver, ka jautājums par elektroenerģijas tarifu paaugstināšanu esot pāragrs, tas vēl pat neesot iesniegts sabiedrisko pakalpojumu regulatoram, tātad satraukumam nav pamata. Tomēr – cik ilgi? A.Bērziņam var piekrist – tarifu jautājums jārisina prātīgi, «delikāti» un nesasteigti. Īpaši, ievērojot nākamgad paredzamās Saeimas vēlēšanas – kurš politiķis gan gribēs būt sliktāks par citiem? Lūk, paies vēlēšanas, tad lai jaunā valdība rīkojas.
Un gan tā rīkosies… Bet pagaidām prātīgāk ieturēt pauzi.
