Dace (33 gadi), strādā radošu darbu: Atceroties skolas laiku, nevaru teikt, ka tas saistījās ar milzīgu stresu un pārdzīvojumiem, bet savs pašapziņas rūdījums, protams, tika iegūts.
Dace (33 gadi), strādā radošu darbu:
Atceroties skolas laiku, nevaru teikt, ka tas saistījās ar milzīgu stresu un pārdzīvojumiem, bet savs pašapziņas rūdījums, protams, tika iegūts.
Mācījos mazā lauku skoliņā. Klasē bijām astoņas meitenes un trīs “saudzējamie” puiši. Tad arī pirmo reizi manīju, ko nozīmē “sieviešu kolektīvs” ar visām tam raksturīgajām intrigām, aizdomām, aprunāšanu un kolektīvu izolēšanu. Varbūt īpaši nepatīkami tas likās tāpēc, ka bija vienlaikus ar pusaudžu vecumu. Nežēlastībā nenonācu bieži, bet laiku pa laikam jau “dabūju” – ka mācos labāk, esmu no pilnas ģimenes, ka man uzmanību pievērš skolas “spicākais” puisis. Tas arī radīja lielāko trauksmi, ja tā var teikt.
Attiecībās ar skolotājiem uz īpašu draudzību, šķiet, tajā laikā nerāvāmies. Tā bija diezgan distancēta – uz “jūs” un saucot uzvārdā – pastāvēšana, tomēr laiku pa laikam aizdomājos par skolotājiem tirāniem, kas strādāja arī mūsu zinību iestādē. Jā, viņi gan radīja trauksmi, kas paliek atmiņā uz mūžu. Ja salidojumos dažus skolotājus gribas satikt, tad skolas laika kliedzējus un pazemotājus kaut kā ne.
Šķiet, tikai vidusskolā piedzīvoju trauksmi mācību dēļ. Tas sākās ar iestājeksāmeniem – cita vide, liela pilsētas mācību iestāde, vēlāk jauna klase, skolotāji. Augstāks līmenis visā. Lai gan atkal nokļuvu izteiktā meiteņu vidē, vienaudžu vērtējums vairs nešķita tik svarīgs, un nozīmīgāki bija sasniegumi mācībās. Nekad neesmu tiekusies būt pati labākā, bet bija jātur līdzi. Īpatnēji, tomēr vēl tagad pēc daudziem gadiem bieži murgoju par neizpildītiem mājas darbiem, neizpratni, kāpēc atkal jāiet vidusskolā, par briesmīgām izjūtām, kad tevi izsauc un tu neko nezini.
Pieņemu, ka bez stresa un trauksmes dzīvē nevar, tikai jāmācās turēties līdzsvarā. Nav viegli noķert mirkli, kad sirds sāk sisties straujāk, pazūd apetīte, bet balss zaudē dzidro skanīgumu, pēc tam nomierināties, pasakot – tu to vari, un ar paceltu galvu arī izdarīt!
