Jelgavniece Birutas kundze pirms kāda laika «Ziņu» slejās iekļuva, jo bija aizstāvējusi sētas kaķus, kad atbildīgo dienestu vīri tos vienā no Lielās ielas pagalmiem otrpus puķu tirdziņiem mēģināja noķert.
Jelgavniece Birutas kundze pirms kāda laika “Ziņu” slejās iekļuva, jo bija aizstāvējusi sētas kaķus, kad atbildīgo dienestu vīri tos vienā no Lielās ielas pagalmiem otrpus puķu tirdziņiem mēģināja noķert. Pensionāre teic, ka ir par klaidoņu skaita samazināšanu, tomēr kāds sētā jāatstāj, jo vieta tukša nepaliek.
Gadu gaitā kundze kaķus ļoti iemīlējusi, četrus (divas kaķenītes un divus runčus) pat pieņēmusi savā dzīvoklī, taču stingri teic, ka jābūt kārtībai. Viņa pagalma dzīvniekus baro tikai ar kvalitatīvu kaķu pārtiku, uztur tīrību un pamāca kaimiņus, ka pa logu izmests kauls vai pāri palikusī aukstā zupa pat klaidonim pie sirds neies, vien sētu piemēslos. Uz jautājumu, vai sevi uzskata par “kaķu tanti”, Biruta atbild pēc krietnas pauzes – viņai žēl šo dzīvnieku. Zīmīgi, ka no visiem sievietes mīluļiem tikai vienam – rudajam – dots vārds (Mikiņš), pārējie ir vienkārši minkas.
“Ziņas” piedāvā pensionētas jelgavnieces stāstu, kas ik dienas savu un pagalma kaķu pabarošanai tērē daudzkārt lielāku naudu nekā pašas iztikai un reizē cīnās gan par dzīvnieku žēlošanu, gan to skaita ierobežošanu. Lūk, kaķu tantes (labā nozīmē) stāsts.
Runci aizveda, sākās kari
Mums ir tā – vienā pagrabiņā dzīvo melna kaķenīte, otrā – pelēka, bet tajā pagrabā – tā, kuru toreiz noķēra. Es bēdājos par to, ka minkai bija bērniņi, kas vēl nenāca laukā. Par kaķiem tagad zinu visu – mazie klaidonīši cilvēkos parādās, kad sasniedz divu mēnešu vecumu… Tā pagalmā dzīvo vien divas kaķenītes. Vairāk klaiņojošo mums nav. Ko tie vīri toreiz ķēra? Tad kompānija bija lielāka, viņi notvēra lielo runci, kas bija vadonis, milzīgs nobarojies. Manējais, kas mīt dzīvoklī, patlaban tāds noskrandis, mazliet izvārdzis, jo kaķu laikā briesmīgi kāvās. Turpretī tam bija tāda mugura! Es viņu arī labi baroju – liellopa gaļu nesu. Bet ātri novārga, jo ko gan var gribēt, ja ar kaķenēm pieci seši “turnīri” dienā. Sētas runči jau ilgāk par pieciem gadiem nedzīvo, agri vai vēlu viņus sakauj, un tad šie spiesti pamest savu teritoriju. Lūk, un tad vēl to kaķu mammu noķēra… Taču, kad galvenā runča vairs nav, visi pēc kārtas nāk iekarot teritoriju, šļāc uz durvīm, sāk sisties, kurš stiprākais… Tāpēc biju pret to, ka sētas saimnieku noķer un aizved.
Teikšu jums godīgi – līdz piecdesmit gadu vecumam par kaķiem nezināju neko, jo manā mājā pastāvēja tāda kārtība, kā kādreiz teica mamma: “Fui, kaķis!” Neteikšu, ka savulaik biju šo dzīvnieku ienaidniece, bet spalvas nepatika, izturējos pret viņiem ļoti rezervēti.
Taču, kad pārcēlos uz Jelgavu, iepazinu šo kvartāliņu – tas ir tāds savdabīgs (māju rinda Lielās ielas labajā pusē Dobeles šosejas virzienā aiz Sv.Annas baznīcas). Rīgā toreiz dzīvoju latviešu vidē, bet te – vairāk cittautiešu, biju viena no pirmajām latvietēm. Šajā pagalmā cilvēki fanātiski kopa kaķus, skrēja tiem pakaļ ar visādām konservu bundžiņām un tamlīdzīgām lietām. Man tā nepatīk. Tagad jau tukšo zivju kārbu pie mums nav, lai gan viens kungs vāra tos čerpuļus putrā, krauj uz avīzēm, kulītēm… Tad es novācu.
Mīlestības vēstule un upeņu lapas
Esam panākuši, ka mūsu mājas nevienā kāpņu telpā kaķus nebaro. Kategoriski vēršamies pret dzīvnieku izmitināšanu trepju telpās! Pieļaujam vien, ka viņi dzīvo pagrabos, bet tas jau arī tikai uz mirkli – ziemā pabarojam tur, tad šie nāk laukā. Izstaigājas un iet atpakaļ. Nezinu, kā tur ir ar pelēm un žurkām. Sākumā neticēju pasakām, ka junkuri tās pagrabos izķer. Bet tad mums trešajā stāvā dzīvoja viens nodzēries onkulītis, katru dienu skraidīja ap pagrabu lodziņiem, bēra pārtiku un kliedza, ka citādi būšot peles un žurkas! Kādreiz, kad visiem kaķi mitinājās dzīvokļos un pagalmā tos nelaida, te bijis pilns ar grauzējiem. Vecie cilvēki to pieredzējuši, es pieļauju, ka žurku pagrabos mazāk, jo krājumus uz ziemu tur cilvēki vairs tā neliek kā senāk.
Nepatīkamais no kaķu dzīvošanas zem mājas ir tas, ka neizbēgami ir runču laiki. Kad tie sākas, viņi spricē uz sienām. Turklāt pie kaķu dāmām nāk kavalieri, katrs grib atstāt savu “mīlestības vēstuli”, bet nākamais, lai konkurenta sveicienus uz sienas nodzēstu, spricē virsū… Un tad ir tas, ko cilvēki saka, – no tiem kaķiem viena vienīga smaka! Taču no mūsu kaķenītēm vispār neko nejūt – kad viņām ir “tās reizītes”, pasmaržo drusku pēc upenītēm. Un viss – aste gaisā un aiziet! Bet runči gan dod vaļā…
Mēģina pārmācīt kaimiņus
Tomēr ar ļaudīm jārunā ļoti iecietīgi – tas vecais cilvēks jau grib tikai labu. Re, tur pie tā jasmīna krūma viņā pusē kādreiz arī tāda kundzīte dzīvoja, katru dienu baroja vairākus sētas kaķus. Taču viņa nomira, uz pirmā stāva dzīvoklīti pārcēlās večiņas mazdēls un bija sašutis – ko tie kaķi tur katru dienu grozās! Tas ir normāli, ka jauniešiem, jo sevišķi vīriešiem, kaķi nepatīk, tas mums, cilvēkiem, “ir iekšā”. Lūk, un tad pie tā puiša loga tantes lika ūdens bļodas un putras… Centos iestāstīt, ka tas nav pareizi, tad nāca pie manas mājas. Kaimiņi paši baro kaķus, piemēslo kāpņu telpu, bet pēc tam man jāsaka viņiem: “Fui, maniem četriem dzīvokļa kaķīšiem, pa tādām kāpnēm ejot, kļūs netīras ķepiņas!” Un ņemu izmazgāju trepes. Tas viņiem patīk, bet tantes tik nes savas putras. Te bija pat viens onkulītis, kas zupas krāva durvju priekšā. Tad viss jāsatīra, atstājot tikai mazu ūdens bļodiņu, lai tiek veldze karstajās dienās.
Kaķiem tērē vairāk nekā sev
Kādreiz strādāju Zemesgrāmatā par tiesnesi, drausmīgs darbs. Man tad jau bija savi kaķīši. Viņi tikai ārā un iekšā, jo uzskatu, ka turēt dzīvnieku četrās sienās onav pareizi. Tad nu no saviem mīluļiem neatgāju ne soli, biju kaimiņiem kā apsmiekls. Vienubrīd kaķenīti vedu saitītē, par ko mani reiz gandrīz pat piekāva – taču jāuzmana ir, sevišķi, kad sākas puišu laiks. Vienreiz gan viņa tā satrakojās, ka pārlēca sētai. Lai minka nepakārtos, atlaidu vaļā, tad nu šī sagrēkojās.
Vai, bet ja jūs redzētu manus četrus kaķus! Viens tāds ruds, pūkains skaistulis, otram – melna aste… Jā, laižu viņus laukā, bet kaķi staigā noteiktā režīmā un stingrā uzraudzībā. Vakarā izstaigājas kārtīgi, bet garspalvainais, kas karstajās naktīs dzīvoklī nevar izturēt, nakti paliek laukā. Savam “rižikam” pat naktskreklā esmu palīgā skrējusi, jo ir visādi, tos smukos zog ar”!
Neviens jau man nav pirkts, neviens sākumā nav gribēts un gādāts. Viens ziemā bija slims, ienesu, domāju – pabarošu, atkopsies, laidīšu atkal sētā, bet kļuva žēl.
Kā spēju pabarot? Tas ir šausmīgi dārgi. Lai divas reizes dienā normāli paēdinātu piecus sētas kaķus, man iziet pusotrs lats. Saku – paldies Dievam, ka tos divus noķēra! Es jau viņus baroju tā, ka ar pilnu vēderu aiziet, bet pēc pusstundas atkal nāk uzkost. Ēdamā netrūkst. Vēl vismaz tikpat nepieciešams pašas četru uzturēšanai. Savējos un klaidoņus esmu pieradinājusi pie noteiktām ēdienreizēm, tāpēc te valda kārtība.
Žēl mazāko klaidoņu
Pēc neilga laika no pagraba iznāks ap astoņiem kaķēniem. Ko es ar viņiem darīšu? Labi, ka dažus paņem. Bet ko varu teikt – jo to sētas kaķu mazāk, jo man lētāk un labāk. Kādreiz veikalā par mani smējās – katru dienu kaķu barību ņem par pieciem latiem, bet sev tikai formas maizīti un kefīra paku… Bet tik traki jau nav. Esmu par to, lai viņus izķertu, lai kaķi nav nepieskatīti. Sevišķi psiholoģiski grūts ir rudens, drēgnais laiks, kad viņi te sanāk trīcoši. Ļoti žēl mazo – viena actiņa savilkusies, tūlīt arī otra būs ciet… Negribu būt kaķu tante, negribu pārmetošos minku ģīmīšus. Bet kādam tas ir jādara, nevar sētas kaķus barot tikai ar auzu putru, tas jādara regulāri un ar kvalitatīvu pārtiku. Turklāt daļa noteikti jāizķer.
