Vēl pirms dažām nedēļām četrkājaino draugu īpašnieki priecājās par LLU Veterinārmedicīnas fakultātē uzstādīto moderno rentgena iekārtu, kas līdzētu diagnosticēt dzīvniekiem dažādas veselības problēmas.
Vēl pirms dažām nedēļām četrkājaino draugu īpašnieki priecājās par LLU Veterinārmedicīnas fakultātē uzstādīto moderno rentgena iekārtu, kas līdzētu diagnosticēt dzīvniekiem dažādas veselības problēmas. Taču prieks izrādījās neilgs, jo pagaidām vēl nezināmas personas sarīkojušas pēcsvētku “pārsteigumu” – nakts laikā ielauzušās telpās un aiznesušas daļu dārgās tehnikas.
Kas to izdarījis un kādēļ, skaidros policija, taču kārtējo reizi rodas jautājums par atsevišķu indivīdu intelekta līmeni. Vēl varētu kaut daļēji attaisnot cilvēku, kas veikalā nozog maizi vai desu, jo to liek darīt kurkstošais vēders, bet šādos gadījumos notikušo var izskaidrot tikai ar saprāta trūkumu. Acīmredzot cilvēciskās jūtas un uztveri tādām personām notrulinājis grādīgais un narkotikas, turklāt, ticamākais, bērnu dienas un jaunība pavadīta pilnīgā visatļautībā, nezinot, ka par pārkāpumiem pienākas sods. Tipiska mūsdienu sabiedrības indivīdu iezīme – tiesības plašas, bet pienākumu – nekādu. Ir pēdējais laiks ierobežot pārprasto personas brīvību, pretējā gadījumā valsts sāks brukt no iekšpuses, jo katrs segu vilks uz savu pusi, aizmirstot, ka visi esam sabiedrības dalībnieki. Viss jau tā ielaists, ka, šķiet, līdzēs tikai diktatoriski līdzekļi.
Brīžos, kad redzu cilvēku apzinātu kaitniecību pēc principa – galvenais, ka es iegūstu to, ko vēlos, bet par citiem nospļauties, kļūst žēl, ka dzīvojam civilizētā sabiedrībā. Cilvēktiesību aizstāvji panākuši nāvessoda moratoriju, un tagad “atsaldētie”, kas uzdrīkstējušies citam atņemt dzīvību, bauda dzīvi. Jā, varbūt aiz cietuma mūriem tā nav tik pilnvērtīga, kā gribētos, taču viņi vismaz atšķirībā no sava upura var priecāties par saulainu rītu un putnu treļļiem.
Saprotams, garnadžiem nevar piemērot nāvessodu, taču reizēm pašreizējie likumi šķiet pārāk humāni. Ne velti Ķīnā savulaik zagļiem piesprieda ļoti bargus sodus, pat cirta rokas. Citur austrumos tos piesēja pie zemes un ļāva ķermenim cauri izaugt bambusu stiebriem. Šādos gadījumos varbūt vismaz bailes atturēja no likumpārkāpuma, bet pie mums diez vai daudzus svešas mantas tīkotājus uztrauc nosacīts sods vai sabiedriski derīgie darbi. Viņi gatavi riskēt, turklāt pietiekami bieži policijai vainīgos neizdodas atrast, tādēļ zagļu darbošanās var netraucēti turpināties.
Diemžēl arī sabiedrība nez kāpēc gatava atbalstīt šādus cilvēkus. Kā? Ja uz ielas kāds piedāvā lēti iegādāties tehniku vai citas mantas, liela daļa tam piekrīt. Pircējs “notic” stāstiņam par grūtajiem materiālajiem apstākļiem un pēkšņai nepieciešamībai pēc naudas. Tas pats vērojams “melnajos tirgos” un interneta sludinājumu dēļos. Nez kādēļ nevienam nešķiet aizdomīgi, ka preces tirgo pat uz pusi lētāk, nekā ir to patiesā cena. Pat policija to apzināti ignorē.
Kas no tā visa izriet? Lielākā daļa sabiedrības pārkāpumu gatava nopelt tikai tad, ja garnadzis iekļuvis viņa īpašumā un kaut ko aiznesis. Citādi vienaldzīgi nolūkojamies, kā tiek lauzti parka soliņi, kādam no somas izvilkts naudas maks vai jaunieši sarīkojuši kautiņu. Saprotams, ne katrs gatavs iejaukties, jo sekas nevar paredzēt – ja nu notiks pretdarbība. Sava āda tomēr dārgāka par ētiskajiem un morāles aspektiem. Diemžēl! Nevar prasīt, lai cilvēks riskē ar savu veselību un dzīvību, taču var prasīt, lai viņa bērns, draugs un paziņa dzird asu to nosodījumu, kas pārkāpuši likumu vai grasās to darīt.
