LLU Lietu pārvaldnieka Jāņa Sprukta galvenā brīvā laika nodarbe ir dažādu naudaszīmju krāšana, bet vasarā un rudenī viņš nevar atteikties no sēņošanas.
LLU Lietu pārvaldnieka Jāņa Sprukta galvenā brīvā laika nodarbe ir dažādu naudaszīmju krāšana, bet vasarā un rudenī viņš nevar atteikties no sēņošanas.
Jānis Sprukts stāsta, ka viņa vectēvam savulaik piederējis alus brūzis Sanktpēterburgā: «Viņš bija turīgs cilvēks, tāpēc visus uzkrātos līdzekļus pārvērta zeltā un noguldīja bankā. Taču tad pienāca laiki, kad šāda sistēma tika sagrauta un vectēvam bija jādodas uz banku pēc savas naudiņas. Tolaik viņš atveda mājās divus maisus ar naudaszīmēm. Tas man spilgti iespiedās atmiņā – visas šīs naudaszīmes čupu čupām glabājās mājās.»
Tā radās Jāņa interese par naudu, bet nopietnā krāšanā tā izvērtās tikai pēc armijas: «Es vienkārši sāku nelaist garām nevienu naudaszīmi. Nekad pats tā briesmīgi neuzupurējos, bet, ja pa ceļam gadījās, izdevību vienmēr izmantoju. Nevaru sevi saukt par kolekcionāru, jo manas naudaszīmes nav nopietni sistematizētas. Tomēr nekad neatmetu cerību to kādreiz izdarīt. Sakrātais iegūts dažādos veidos. Jā, arī uz ielas paceļot. Ja redzu, ka tas nav santīms, vienmēr pieliekšos un pacelšu. Ar santīmiem gan nekad neko nevar zināt – tagad jau slēpto kameru triki vairs nav retums.»
Jānis pat nevar pateikt, cik daudz dažādu monētu un papīra naudaszīmju viņam ir, nav saskaitītas arī zemes, no kurām tās nākušās, bet skaitlis noteikti būtu iespaidīgs. Jānis arī nekad nav izlietojis iespaidīgas naudas summas, lai iegūtu kāroto, taču šad tad monētas ir pirktas par to nominālvērtību.
«Mans hobijs vairāk saistīts ar vēsturisko vērtību saglabāšanu – katra naudaszīme ir attiecīgā laika un zemes kultūra. Tam vien jau ir milzīga nozīme.»
Daudzas neatšifrētās monētas Jāņa mājās glabājas karameļu bundžiņās – pārsvarā tās gan ir PSRS laika.
Jānis varbūt lepns arī ar to, ka savulaik vectēva monētas bez īpašas apziņas un nozīmīguma nesis uz skolu: «Tolaik arī manā Rēzeknes rajona Kaunatas skolā tika izveidots muzejs – varbūt vēl joprojām tur glabājas mana vectēva nopelnītā naudiņa.»
Krāšanas darbā Jānim palīdzējusi arī meita: «Mājās mums ir gandrīz visas LLA un LLU nozīmītes, kā arī dažas mācību iestādes čempionu nozīmītes.»
Ne jau viss brīvais laiks Jānim paiet naudas zīmju krāšanā un sakārtošanā: «Vasarā nevaru atteikties no sēņošanas. Vislabprātāk to daru vienatnē, jo tas ļauj relaksēties, nedomājot par neko.» Vislabāk Jānim padodas baraviku lasīšana, bet sliktāk – apšukungu: «Baravikas aug egļu mežā, tāpēc labāk saskatāmas, savukārt apšukungi jāmeklē zālē, un tas man nepadodas. Egļu mežam ir arī vēl kāda priekšrocība – tur nav ērču.»
Jānis sēņo pēc paša izstrādāta aritmētiska principa, kas ļauj ātri orientēties, kur un kādas sēnes aug. Tādai normālai sēņošanai Platones mežos Jānim nepieciešamas trīs stundas: uz mežu skriešus un tad mierīgi apzināt sēņu vietas.
