«Tā mēs grozāmies un vienmēr arī izgrozāmies,» sarunā bieži atkārto Ņina Reinika no Lielplatones. Šī dzīves formula kļūst saprotama, zinot, ka vecāki izauklējuši 11 atvases. Lielajiem bērniem jau sava taka ejama, bet šoruden skolā jālaiž seši jaunākie.
“Tā mēs grozāmies un vienmēr arī izgrozāmies,” sarunā bieži atkārto Ņina Reinika no Lielplatones. Šī dzīves formula kļūst saprotama, zinot, ka vecāki izauklējuši 11 atvases. Lielajiem bērniem jau sava taka ejama, bet šoruden skolā jālaiž seši jaunākie.
Vasaras pēcpusdienā Reiniku mājās valda ģimenei neierasts miers un klusums. Pagalmā smilšu kūkas cep viens no pieciem Ņinas mazdēliņiem, kas šajā namā arī izaudzis. Viņu pieskata meita Diāna, kas, skolas gaitas beigusi, nu var pilnībā pievērstiem māmiņas pienākumiem.
Savu vērīgo skatienu lietām velta dzimtas vecākā sieviete – Ņinas mamma Zina Simonova. Un tā jau devīto gadu, kopš aizsaulē aizgājis dzīvesbiedrs. “Esmu pieradusi pie trokšņa un kņadas,” viņa atklāj, gādājot karstu ūdeni tējai.
Kaut kur uzrodas un savās puiku darīšanās nozūd pirmspēdējais dēlēns Vasja. Šovasar viņam gadījusies “ķibele” ar veselību, tādēļ pusaugu Vasīlijs nav devies līdzi pārējiem brāļiem peļņā, lai atvieglotu prāvo finansiālo slogu, kas īpaši liek sevi manīt, gatavojoties skolai.
Darbos ir arī tētis Jevgēnijs Reiniks. Padomju laikos strādājis fermā, tad izlīdzējies un knapinājies pie dažādiem saimniekiem, līdz nolēmis “ķerties pie lietas kārtīgi” un devies pelnīt uz galvaspilsētu. Jevgēnijs pēc profesijas ir celtnieks un šajā arodā liek prasmes lietā, taču ģimene galveno apgādnieku mājās redz tikai nedēļas nogalē. “Ko tur lai dara – tāda dzīve!” pauž māmiņa.
Neierasti mājās ir pati Ņina. “Strādāju Gaļas kombinātā. Mājās esmu ap pulksten astoņiem vakarā, dažreiz vēlāk, bet labi, ka mūs atved. Tagad esmu apslimusi – sākušās problēmas ar vēnām, bet nekā šausmīga,” viņa smej. Ārsti gan esot norūpējušies – lai nu beidzot Ņina atpūšas un padomā par sevi. Bet vai tas vispār iespējams? Visus šos gadus skriets un darīts, tagad citādi vairs nevar, atzīst namamāte.
“Domāju, kā būs, kad dzīvē aizies visi bērni. Esmu pie viņiem ļoti pieradusi. Kaut kā pietrūkst, ja viņu nav. Īpaši to manu, kad sākas skola un visi izklīst. Mājās paliek tikai mazbērns. Ar nepacietību gaidu vakaru, kad visi pārradīsies, citādi ir tāds iekšējs tukšums. Tādā ziņā labi būt darbā. Ziniet – tā ir mana dzīve. Ja varētu visu sākt no jauna, droši vien neko nemainītu,” teic Ņina.
Es viņus gribēju
“Vispār man nebija ļauts laist pasaulē bērnus, jo esmu sirds slimniece. Tā arī pateica – lai nedomāju, nepieciešams aborts! Taču es mānījos. Stājos uzskaitē vēlāk, kad bija jūtamas bērniņa kustības. Un, skat, – 11 bērnu piedzimuši. Tikai vienam sirdskaite pārmantota,” stāsta Ņina, atzīstot, ka vienmēr vēlējusies lielu ģimeni. Vairāk gan kārojusi meitiņas, taču pārsvarā dzimuši puikas (septiņi), daiļo dzimumu atstājot gandrīz uz pusi mazākumā, taču prieku tas nav mazinājis.
Reiniki nāk no Gulbenes. Ņinai tā gan ir otrā ģimene, jo pirmā beidzās traģiski – dzīvesdraugu nosita armijā. Viņu bērniņš Dmitrijs dzemdībās, vecmātei izslīdējis no rokām, savainoja galviņu, tas atstāja sekas turpmākajā dzīvē. Puisēnu nācās iekārtot speciālajā mācību iestādē. Tuvākā bija Daugavpilī. “Tam aizgāja viss, ko nopelnīju. Nebija viegli, tāpēc meklējām izdevīgāku dzīves vietu,” stāsta māmiņa, kas tad jau bija satikusi Jevgēniju un sagaidījusi otru mazuli Volodju. Ģimene nolēma pārcelties uz Lielplatoni – te bija gan skola, gan darbs govju fermā, kaut Ņina apguvusi pavāra arodu. Sākums Jelgavas pusē nav bijis viegls, jo armijā iesauca arī Jevgēniju. Viņam atgriežoties, “aizgāja” dzīve un bērni. “Vecākajam ir 29 gadi, jaunākajam – 13. Pārējie dzimuši ik pa gadam,” teic mamma.
Dmitrijs devies uz Preiļiem, nodibinājis ģimeni un drīz auklēs savu pirmo bērniņu. Volodja dzīvo Jelgavā un strādā Rīgā, arī viņam ir ģimene un dēliņš. “Andrejam tikko piedzimis puisītis – būs tikai nedēļa, bet Svetai ir divi bērni. Viņa dzīvo Elejā. Un Diānai arī dēliņš. Pārējie bez bērniem,” savas atvases “pārskaita” Ņina. Nataša beigusi skolu un nu meklē darbu, Nadja ies 9. klasē, vasarā meitene strādā kafejnīcā “Silva”. Ivans strādā pie Volodjas, arī devītklasnieks. 6. klasē mācīsies Sergejs un Vasīlijs, bet 5. klasē – jaunākais Jevgēnijs. “Vai visus nosaucu? Es vienmēr kādu izlaižu,” smej Ņina.
“Raksturi viņiem dažādi. Dažs ātri iekarst, cits mierīgāks. Gadās arī pastrīdēties, taču cits par citu ļoti pārdzīvo. Kad Voviks gāja 1. klasē, kāds zēns viņam ar šķērēm iedūra mugurā. Dēlu ievietoja reanimācijā – visi raudāja, domājām, ka beigas,” stāsta mamma.
Zina, ka vajag apauties un apģērbties
“Esam pieraduši visu paši,” sāk stāstīt Ņina, jautāta par iztikšanu. Lai arī lielie jau savā dzīvē, vecāku aprūpē palikuši seši pusaudži, kuri jāsagatavo skolai. Iespējams, daudziem tikt galā ar šādu situāciju šķistu vienkārši neiedomājami – kā ielekt karstā vannā. Reiniku ģimene “ūdeni sildījusi” pakāpeniski, bet karsts paliek karsts, tomēr izdevies sakrāt pāris automašīnām un pat mājai. “Rudenī domājam pārvākties. Tur pārvesta arī lielākā daļa iedzīves, bet te domājam remontēt, lai bērniem paliek. Dzīvokļi taču tik dārgi!” pauž Ņina.
Apziņa, ka visiem kas jādara lietas labā, nevis jāsēž un jāprasa, bērnos audzināta jau no mazām dienām. Tāpēc vasarā viņi strādā. “Zina, ka vajag drēbes un apavus. Beidzās skola, un viņi paši jau interesējās par iespēju piepelnīties. Bieži redzēts, ka bērni veikalā pieprasa nopirkt to vai šito. Mūsējie tā nav darījuši, jo zina, cik vajag, lai visiem iznāktu. Esam mācījuši dalīties,” teic mamma, stāstot, ka drīz brauks uz pilsētu, meklēs, kur lētāk, lai nepieciešamo sagādātu. Ģimenei palīdzību sniedz arī Latvijas Bērnu fonds. “Grozāmies. Gaļas kombinātā, kur strādāju, var iepirkties lētāk. Pašiem ir dārzs. Iztiekam,” smaida Ņina.
Kļūst tikai labāk
Viesojoties Reiniku ģimenē, nedzirdēsiet sūdzēšanos un žēlošanos par smago dzīves nastu. “Visi saka, ka esmu optimiste. Nezinu no kurienes tas tā, varbūt raksturs,” prāto Ņina, apgalvojot, ka dzīve kļūst tikai labāka. “Protams, ir arī grūti. Bērni aiziet uz skolu, paraudu, bet ko tas dod? Reizi pa reizei jau uznāk “melnā strīpa”, bet tai jātiek pāri un jāiet tālāk,” pārliecināta 11 bērnu mamma.
“Svētkus svinēt gan cenšamies. Jaunais gads ir īpašs, arī Lieldienas, dzimšanas dienas svinam ļoti jautri. Jaungadā gatavojam dažādas atrakcijas, cenšamies, lai katram tiktu kāda dāvaniņa. Jau ikdienas maltītei nākas daudz gatavot, bet uz svētkiem īpaši. Cenšamies sapulcēties visa ģimene,” stāsta Ņina, aicinot ciemos.
***
Viedoklis par Reinikiem
Silvija Dālmane, Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas vadītāja:
Reinikus pazīstu jau 11 gadu. Rīkojam Ģimeņu svētkus, Lieldienas, Ziemassvētkus – kuplā saime tajos vienmēr aktīvi piedalījusies. Ziemassvētkos veidojām improvizētu kūtiņu ar Jēzus bērniņu – Reiniki gādāja sienu. Tāpat cienastam viņi vienmēr atved, kas dārzā izaudzēts.
Tā ir aktīva, darbīga un sirsnīga ģimene. Arī dziedoša. Lai gan mājās viņi runā krieviski, “Klusa nakts, svēta nakts” un citas dziesmas dziedāja latviski.
Latvijas Bērnu fonda vadītājs Andris Bērziņš radis iespēju atbalstīt centīgus devītklasniekus, kas turpinās mācības. Palīdzību saņems arī divi Reiniku bērni – Nadežda un Ivans. Īpašs prieks par Nadju, jo viņa spēlē basketbolu un vairākas reizes pat aizstāvējusi Latvijas godu.
