Vēl tikai vienu dienu šajā medību sezonā atļauts medīt mežacūkas. Kā šajās aukstajās dienās veicas medniekiem?
Vēl tikai vienu dienu šajā medību sezonā atļauts medīt mežacūkas. Kā šajās aukstajās dienās veicas medniekiem?
Barotavā “gaida” ruksis
Agrā sestdienas rītā atbraucu norunātajā tikšanās vietā. Mednieku vēl nebija, taču pēdas piesnigušajā krustojumā liecināja, ka naktī te pabijuši vairāki brieži. Pēc mirkļa ieradās arī daļa mednieku un teica, ka ielenkuši vairākas mežacūkas nelielās eglītēs gandrīz pašā lielceļa malā. Vēl vajagot apskatīt kādu nostūri, kur pavisam nesen manīti vilki.
Viens no medniekiem atklāja, ka netālu ir barotava, pie kuras gandrīz visu laiku dzīvojot sivēns. Esot gan tāds slimīgs, bet viņam varot pietuvoties, lai nofotografētu. Cerību spārnots, devos norādītajā virzienā. Pa traktora iebrauktu sliedi šķērsoju nelielu pļaviņu, un skatam pavērās ieloks, kurā pie zemē izbērtas graudu un cukurbiešu kaudzes netraucētas ganījās vairākas stirnas. Sivēnu gan nekur neredzēju.
Neievērojot manu klātbūtni, stirnas neiztrūkās un turpināja ēst. Šķita, ka dzīvnieki zina, ka pašlaik pret tiem bisi varētu pacelt vienīgi malumednieks, bet vīrs ar fotoaparātu ir pilnīgi nekaitīgs.
Kad mūs šķīra vairs tikai 15 metru, stirnas tomēr tramīgi pagrozīja ausis un paskrēja dažus soļus tālāk. Taču neslēpās un labprāt pozēja, gluži kā fotomodeles. Tikai pēc mirkļa pamanīju, ka metru piecdesmit tālāk aiz nelieliem krūmiem mani uzmanīgi vēro trīs briežu govis. Viņas nebija noskaņotas fotografēties un steidzās pazust apsarmojušajos krūmos. Kā apburts noraudzījos viņām nopakaļ. Rīta idilli pārtrauca skaļa dzeņa kalšana un automašīnas motora rūkoņa.
Vilku dancis
Atbraukušie vīri stāstīja, ka svaigu pēdu vairāk neesot, toties pie kādas lielas priedes viņi atraduši laukumiņu, kurā pagājušajā naktī “dancojuši” vilki. Pēdu bija ļoti daudz, taču pazīmes liecināja, ka pelēči devušies ārpus medību kolektīva teritorijas.
Nācās vien iet uz citu pagasta nostūri, no kura lencēji ziņoja, ka cūku pēdu ir “vairāk nekā saprašanas”. Pa ceļam ar mednieku Aivaru Miezīti spriedām, ka tā tomēr nav laba zīme. Ja pēdu ir ļoti daudz, grūti pateikt, kuras ir svaigākās un kur paslēpušās mežacūkas. Vairāk nekā nedēļu nebija snidzis, tāpēc vienīgā iespēja pārliecināties, vai pēdas ir svaigas – tās pataustīt ar roku. Ja sniegs pēdā irdens, cūka gājusi nesen, ja nedaudz sasalis – gājusi vismaz pirms dienas.
Beidzot visi mednieki bija sanākuši vienkopus, un medību vadītājs Zigurds Karols lūdza būt klusiem – cūkas esot tepat blakus. Ātri tika veikta īsa instruktāža, un mēs devāmies mežā.
Lapsai trāpa pēdējais šāviens
Diena sāka iesilt, un baltais sniegs vizuļoja tā, ka brīžiem bija jāsamiedz acis. Šķita, sals arī mitējies, taču pēkšņi mednieku līnijā biju palicis viens ar ieroci rokās un fotoaparātu kabatā. Tikai vēlāk sapratu, ka tos mirkļus biju stāvējis kā sastindzis, ieklausoties katrā meža skaņā, gatavs nekavējoties pieņemt lēmumu un rīkoties. Taču vienlaikus skatiens pārskrēja tūkstošiem sīku, skaistu lietu, kuras ikdienā paliktu nepamanītas. Cauri eglītes zariem lauzās spoži saules stari, un skuju galos spēlējās ledus kristāliņi. Šķiet, katrā mirdzēja maza varavīksne. Liegās pūsmas sašūpoti, līgojās niedru pušķīši. Kaut kas nokrakšķēja, un sasprindzinājums kļuva gandrīz nepanesams. Tuvojās skanīgas dzinēju balsis, tad tās pagāja garām, un es sapratu, ka viss beidzies. Beidzies bez neviena šāviena, un nu jādodas tālāk. Vēlāk atklājām, ka lencēji nebija pamanījuši kādu svaigu pēdu virteni, tāpēc masts bija tukšs.
Pēc neilga brīža nonācām citā vietā. Mežs un arī sajūtas tur bija pavisam savādākas. Taču klusumu, ko papildināja zīlīšu čivināšana, pēkšņi pārtrauca šāviens. Viens, otrs, tad vēl vairāki. Šķiet cūkas uz mājām varēs vest ar traktora piekabi. Kad masts bija izdzīts, Miezīša kungs skeptiski noteica, ka par sekmīgu rezultātu parasti liecina viens šāviens, nevis kanonāde. Diemžēl viņam izrādījās taisnība. Mednieki bija šāvuši lapsai, turklāt kuplasti panāca tikai pēdējais šāviens. Cūkām šoreiz izdevās izsprukt sveikā.
Sagaida aļņu pāris
Mēģinājām ar automašīnām aizsteigties viņām priekšā un nogriezt atkāpšanās ceļu pāri upei. Šķita, ka tas izdosies, jo svaigu pēdu upes malā nebija. Toties iztraucējām kādu aļņu pāri. Kad izkāpām no automašīnas, māte ar pavasara telēnu bija tikai desmit metru attālumā grāvja otrā pusē. Taču abi steigšus pazuda biezoknī, un es nepaspēju pat ieslēgt fotoaparātu.
Tikmēr suņu rejas pamazām tuvojās. Varēja dzirdēt dzinēju balsis. Taču pēkšņi apklusa kā suņi, tā dzinēji. Cūkas bija veiklākas un, apmetušas loku, pagriezās atpakaļ. Viņām veicās vairāk nekā mums.
Arī nākamajā mastā mūs gaidīja pārsteigums. Mežacūkas bija paspējušas aizmukt, un dzinēji velti brida pa sērsnas klāto sniegu. Toties man “aci pret aci” izdevās sastapties ar kādu prāvu aļņu bulli. Stāvēju vietā, kur krūmājs mijas ar izcirtumu, kad sadzirdēju ilgi gaidīto zaru brakšķēšanu un šņākuļošanu. Biju pārliecināts, ka izcirtumā tulīt jāiznāk prāvam mežakuilim, taču viņa vietā no krūmiem parādījās alnis. Abi jutāmies vienlīdz pārsteigti. Skaistais dzīvnieks mirdzēja pēcpusdienas saules zeltainajos staros un skatījās uz mani lielām tumšām acīm. Biju apmulsis un steigšus meklēju fotoaparāta slēdzi, taču alnis vairs nekavējās un pazuda atpakaļ krūmos. Paspēju vien ievērot viņa ragus, kuri vēl nebija pilnībā izauguši un klāti gaišu ādu.
Vīri pulcējās pēdējam – izmisuma – mastam, lai gan saule jau pamazām skāra koku galotnes. Kaut kur taču tām cūkām jābūt – sprieda dzinēji un steidzās iztramdīt biezokni. Mežā atkal skanēja balsis un suņu rejas, taču cūkām arī šoreiz paveicās, un viņas izspruka kādā masta stūrī, vietā, kur vajadzēja atrasties medniekam… Diemžēl viņš nebija vērīgi klausījies norādījumos un nostājies neīstajā vietā. Kļuva tumšs, un atlika vien atvadīties no viesmīlīgajiem Mazzalves pagasta vīriem, kuri jokoja, ka šodien vakariņās būšot tikai lapsas aknas, kas diemžēl palikušas kaut kur sniegā.
