Vēlos pateikt lielu pateicību un dalīties pārdomās, kas radās pēc kārtējiem ārsta apmeklējumiem.
Vēlos pateikt lielu pateicību un dalīties pārdomās, kas radās pēc kārtējiem ārsta apmeklējumiem.
Man bija ļoti augsts asinsspiediens, kuru mērīju trīs reizes dienā. Daktere teica, ka nepieciešamas analīzes, par kurām jāmaksā pašai. Tās nebija labas. Pēc tam bija vajadzīga vēdera dobuma pārbaude, jo bija aizdomas par aknu kaiti. Man iedeva Valsts hematoloģijas centra tālruņa numuru un stingri pieteica, lai es turp aizbraucot. Ģimenes ārste iedeva nosūtījumu, par savu naudu veicu analīzes un tikai tad beidzot tiku uz Rīgu. Nokļuvu pie jaunas, sirsnīgas ārstes, kura nešķiro – jauns vai vecs. Uzzinot, ka man ir slimas aknas, raudāju, jo mana ģimenes ārste to zināja, iepazīstoties ar operācijas izrakstiem, taču noteica, ka cirozes nav. Ko tas nozīmē?
Rīgas daktere man izrakstīja daudz tēju un kapsulu. Es taču to visu varēju saņemt no savas ģimenes ārstes. Tā viņa man piedēvēja vēl vienu kaiti. Bija vajadzīgas urīna analīzes, kuras Rīgā nozīmēja pēc kaula blīvuma noteikšanas, bet man iedeva norīkojumu pie neirologa, atkal man bija jāmaksā divi lati. Vai tā drīkst “dancināt” vecu cilvēku?
Man bijušas trīs gūžu operācijas, sirds nespēja, augsts asinsspiediens, slimas aknas… Kāda pazīstama medmāsiņa man pateica: “Tu taču esi veca, ko tu gribi?” Tad jautāju, kādēļ mani neārstē, bet tikai “ielaiž” slimības, bet man atbildēja, ka tā mūsu medicīnā ir ar veciem cilvēkiem. Gribēju pārbaudīt arī “ginekoloģiskās lietas”, taču izrādās, ka slimnīcā tādam aparātam esmu par vecu – man ir 72 gadi.
Paldies sirds dakterītei Intai Zanderei – man jau ir labāk – un dakterei Ludmilai Skrjabinai, kas man palīdzējusi uzlabot veselību. Vēlos pateikt arī lielu paldies visiem labajiem ārstiem, kas nešķiro – jauns vai vecs –, bet domā, kā palīdzēt ikvienam.
Pensionāre no Jelgavas
