Lai uzlabotu ekonomisko situāciju, arī tirdzniecībā nepieciešami konkrēti gan valsts, gan iedzīvotāju rīcības soļi.
Sarežģītā situācija ekonomikā iespaido ikvienu nozari un dzīves jomu, jo visi vairāk vai mazāk esam saslēgti vienā ķēdē – krīt pirktspēja, mazinās pieprasījums, rūk apgrozījums un tā bezgala. Kā izkļūt no apburtā loka un nepieļaut ekonomikas pārāk strauju atdzišanu, ir jautājums, uz ko atbildes intensīvi meklē dažādu jomu speciālisti. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) organizētās Karjeras nedēļas laikā diskutēt par notiekošo tirdzniecībā pie viena galda sēdās Jelgavas rajona padomes Attīstības departamenta direktora vietniece Anna Krastiņa, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Imants Kanaška, SIA «Jelgavas tirgotājs» juriskonsulte Tatjana Ovčiņņikova un NVA Jelgavas filiāles vadītājs Māris Narvils. «Ziņas» piedāvā ieskatu sarunā.– Māris Narvils: Kā izskatās situācija tirdzniecībā mūsu pilsētā un rajonā?Anna Krastiņa: Salīdzinājumā ar pagājušo gadu dažās pašvaldībās apgrozījums samazinājies pa piektdaļu. Bet lauku cilvēkus pašlaik vairāk interesē, lai tiktu veicināta iespēja tirgot pašu saražoto produkciju, sākot no amatniecības izstrādājumiem līdz pārtikas precēm, ko varētu darīt kādos gadatirgos vai vairāk vai mazāk formālos tirdzniecības punktos.– M.N.: Vai tirdzniecības noteikumi kaut ko tādu atļauj? Cik elastīga ir šī sistēma?Imants Kanaška: Kas attiecas uz rūpniecības precēm un amatnieku piederumiem, tur nav problēmu, bet lauksaimniecības produkcijas tirdzniecību un uzglabāšanu valstī regulē īpaši noteikumi, kas pie mums ir ārkārtīgi bargi un stipri pārspīlēti – jo lielākas prasības, jo vairāk naudas jāiegulda, lai tās izpildītu, jo dārgāks iznāk galaprodukts. Daudziem nolaižas rokas! Šos noteikumus pašlaik valsts mērogā vajadzētu pārskatīt – mēs ne tikai skrienam Briselei līdzi, bet pat apsteidzam to, vēloties būt svētāki par pāvestu. Jāapstājas un jāpārdomā, lai zemnieki varētu tirgot savu produkciju. Viens no risinājumiem būtu lauksaimnieku kooperācija, veidojot savus specializētos veikaliņus jeb tirdzniecības punktus. Cik zināms, pieprasījums pēc šādas preces ir pietiekams. Lielveikalus nevar piespiest ļaut zemniekiem no kannām pienu laistīt tirdzniecības zālē. To aizliedz arī noteikumi – velti brūk viņiem virsū!– M.N.: Cik mazie veikalu tīkli būtu gatavi sadarboties ar zemniekiem?I.K.: Mazajam veikalam ir tie paši noteikumi, ko izvirza sanitārie dienesti. Zemniekiem vajadzētu vairāk parādīt savu iniciatīvu un apvienoties.– M.N.: Arī iepriekšējās diskusijās izskanēja skarbi vārdi, ka ir pēdējais brīdis apvienoties kādām lietām – ja ne tagad, tad nekad! Un visi arī atzina, ka Eiropas Savienības prasības pie mums piemērotas pārākajā pakāpē. Saprotu, ka regulām būtu jādarbojas vairāk rekomendējošā, nevis aizlieguma veidā?I.K.: Savulaik, kad dibinājās «Elvi» grupa, braucām uz Vāciju pieredzes apmaiņā un bijām pārsteigti, ka tur lielveikalā vienā kamerā stāv svaiga gaļa un gatavā produkcija, ko mūsu noteikumi neļauj. Normu pārpildīšana nākusi jau no padomju laikiem!A.K.: Mēs arī vedām savus zemniekus uz Dāniju. Viņi bija ļoti izbrīnīti, ka fermā ieraudzīja zirnekļu tīklus – pie mums taču visam jābūt absolūti perfektam, bet cik tas neizmaksā! T.O.: Pilnīgi piekrītu! Mums arī Pārtikas un veterinārais dienests uzliek bargas prasības, kas jāievēro. Ja kas, uzreiz sauc pie atbildības, un sodi ir lieli. Mūsu cilvēkiem visu laiku no kaut kā jābaidās. Turklāt mazajiem veikaliem ir tādas pašas prasības kā lielajiem!I.K.: Bet zinām arī viņu atbildi – likums to nosaka, pārbaudām to, kas pieņemts! Vai vēlaties tirgot sliktu preci, no kā ciestu pircēju veselība?– M.N.: Kāda situācija tirdzniecībā ir pilsētā?I.K.: Tā kardināli mainījusies. Ja 2007. gadā izsludinājām konkursu uz pārdevējas vietu, labi, ja atsaucās viens divi pretendenti. Straujš apgrozījuma kritums sākās pērn uz vasaras beigām, un tagad salīdzinājumā ar pagājušo gadu tas ir par apmēram 15 procentiem mazāks. Ja krītas apgrozījums, tālākais ir darbinieku skaita un arī atalgojuma samazināšana, kas jau notiek visā valstī. Aug bezdarbs. Uzņēmējiem situācija ir ļoti sarežģīta, un patiesā aina būs redzama pavasarī, jo daudzi vēl svārstās un gaida arī aktīvākus risinājumus no valsts, piemēram, vai būs pieejami kredīti? Nepieciešama ekonomikas sildīšana, jo pašlaik ļoti strauji atdziestam, bet augšāmcelt miroņus ir grūti! Mazumtirdzniecība orientēta uz vietējo tirgu, un esam atkarīgi no mūsu pircēja! Pašlaik strauji krītas patēriņš, un tur tā problēma. Ja cilvēks pāriet izdzīvošanas režīmā, viņš tērē pārtikai (un arī tik, cik nepieciešams), komunālajiem pakalpojumiem, bērniem un nedaudz veselībai. Pirmās tiek nocirstas pakalpojumu jomas! Jūlijā viss vēl bija kārtībā, bet augustā – kā ar nazi nogriezts! Cilvēkiem vēl tuvu nauda nebija beigusies, bet viņi tika tik ļoti pārbiedēti, ka joprojām nav atguvušies no bailēm. – M.N.: Kādi varētu būt risinājumi?I.K.: Jāsakārto ražošana, lai zemnieks būtu ieinteresēts ražot! Domāju, ar laiku vietējo neatkarīgo veikalu būs mazāk, jo rodas tirgotāju apvienības, un tas ir pareizi. Piemēram, «Elvi» grupa, kas ir alternatīva «Rimi» vai «Maxima», tā veidojot veselīgu konkurenci. Bet šobrīd visu izsaka pircējs! Vajadzētu būt patriotiem un veikalos pieprasīt vietējo ražojumu, tad arī lielveikalos tas parādīsies, jo kurš nav ieinteresēts tirgot preci, ko visi pērk? Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācija pavisam drīz plāno izvietot pilsētā plakātu «Pērciet Latvijā ražotu preci!». Valdība to nevar propagandēt, bet pilsoņi gan!
