Katram ir skaidrs, ko par viņu domā, ja tiek piedāvāts doties uz Aptiekas ielu vai, kas Jelgavā ir populārāk, uz Ģintermuižu.
Katram ir skaidrs, ko par viņu domā, ja tiek piedāvāts doties uz Aptiekas ielu vai, kas Jelgavā ir populārāk, uz Ģintermuižu. Taču Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» sešpadsmit nodaļās ārstējas un ir atraduši patvērumu daudzi – ne tikai jelgavnieki, bet arī pacienti no Aizkraukles un Saldus rajona.
Kāda vēstule aicināja «Ziņas» iepazīties ar slimnīcas 1. akūtās vīriešu psihiatriskās nodaļas vadītāju Rutu Jankovsku un visu nodaļas darbu: «Ja cilvēkam, poētiski runājot, jāārstē dvēsele vai arī ir traucējumi nervu sistēmas darbībā, viņš nepārstāj būt tāds pats cilvēks kā pacienti ar «normālām» slimībām. Tāds ir Rutas Jankovskas un pārējā nodaļas personāla no sanitāres līdz medmāsām – kredo.»
Daktere Jankovska slimnīcā strādā kopš 1984. gada, bet šajā nodaļā – divus gadus. Kopā ar kolektīvu ir izdarīts daudz.
Slimnīca ir viņu mājas
Nodaļā atrodas pacienti, kas ir bīstami apkārtējiem vai nav spējīgi paši tikt ar sevi galā. Ienākot atmosfēra nešķiet drūma un nomācoša. Ārste Jankovska un vecākā māsa Aina Stelmačonoka laipni un ar lepnumu rāda visu nodaļu – vai tās būtu palātas, vai ērtas higiēnas un tualetes istabas. Lielākā daļa telpu ir izremontētas pavisam nesen – februārī. Tas ir izdarīts, pateicoties daudzu atbalstam, pieņemot labu cilvēku palīdzību no Norvēģijas, pacientu dāvinājumus, arī ieguldot personāla darbu. Tagad sagādāti materiāli, lai iestiklotu lodžiju, kuru slimnieki izmanto par pīpētavu. «Lai viņiem nesaltu,» tā ārste Jankovska. Viss sagādāts arī otrā gaiteņa remontam. Atliek tikai sameklēt atsaucīgu meistaru, kas šo darbu veiktu.
Pašlaik nodaļā ārstējas četrdesmit seši pacienti. Īsākais laiks, kas tajā pavadāms, ir divas nedēļas, bet ir slimnieki, kas nodaļu sauc par savām mājām.
«Jācenšas palīdzēt ikvienam. Te ir viņu mājas, rit dzīve. Vairāki nodaļā nokļuvuši bez pieraksta un dzīvesvietas, ļoti novārguši. Izmeklējam, ārstējam. Dažreiz meklējam radus, sazināmies ar attiecīgo pašvaldību darbiniekiem, kārtojam dokumentus ievietošanai pansionātā. Tāpat slimnieki lūdz nopirkt kādas sev nepieciešamas lietas. Nodaļas personāls ir viņu tuvinieki,» stāsta vecākā māsa Aina.
Kafijas pauze un kino
Nodaļā esam tieši kafijas pauzes laikā – iemītnieks pats nopērk kafiju un, skatoties televizoru, to malko. Vairāki pacienti ir aizgājuši uz kino – to varot skatīties reizi nedēļā.
Rīts 1. nodaļā sākas ar vingrošanu. Īpaši apmācīta metodiķa vairs neesot, bet to vada medmāsa vai sanitāre.
Tāpat slimnieki ir iecienījuši mūzikas terapijas seansus. Tie notiek dispanserā speciālista vadībā. Pacienti klausās dažādus skaņdarbus un pēc tam savas izjūtas cenšas izstāstīt, uzzīmēt.
Piemērotos laika apstākļos rit ilgstošas pastaigas. Vasarā slimnieki ir bijuši ekskursijās uz zooloģisko dārzu un Tērveti.
Starp citu, nodaļā strādā divdesmit divas darbinieces. Vai var tikt galā ar vīriešiem?
«Jā, mums problēmu nav. Ja vajag, palīdz arī pacienti paši,» atbild daktere Jankovska.
Personāls ir nostabilizējies. Kas bija gājējs, tas aizgājis jau pavisam drīz. Nodaļā ilggadēji strādā vairākas māsas – Terese Oļševska, Olga Diska, Valentīna Husko, Gaļina Šarina.
Viņi ir cilvēki
Kādi ir bijuši šie gadi? Ārste Jankovska atbild: «Interesanti. Lai strādātu šo darbu, ir vajadzīga pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība. Jo ātri šeit nekas nenotiek. No ielas cilvēki nodaļā nonāk reti. Bieži viņi ir ilgstoši ārstējušies stacionāri. Kad sāku strādāt 12. nodaļā, mainīju zāles, jo slimnieks sūdzas, ka viņam ir slikti. Tagad esmu sapratusi – galvenais ir pacietība. Pēc izglītības esmu bērnu ārste un ļoti emocionāla, tāpēc apbrīnoju mūsu slimnīcā strādājošos psihiatrus, kas ir monolītas personības. Man pret visiem pacientiem jāizturas vienādi, jo esmu ārste, bet viņi – slimnieki, un mans uzdevums ir palīdzēt.»
Ruta Jankovska mazā grāmatiņā ir izrakstījusi dažus sev tuvus domugraudus. Un, lai arī apgalvo, ka nav ticīgā, par sava darba moto liek rindas no apustuļa Pāvila vēstules filistiešiem:
« Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā.
Esmu ieskatījies visādos likteņos.
Protu būt paēdis un izsalcis, un ciest trūkumu.
Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.»
