Kur atrast Mušinsku ģimenes mājas Sesavas pagastā, zinās pateikt katrs, jo viņi ir tas retais pāris, kurā sievas godā ir Līga, bet vīrs – Jānis.
Kur atrast Mušinsku ģimenes mājas Sesavas pagastā, zinās pateikt katrs, jo viņi ir tas retais pāris, kurā sievas godā ir Līga, bet vīrs – Jānis. Kā kārtīgā latviešu ģimenē, viņiem ir trīs bērni – visi ļoti gaidīti, mīlēti un aprūpēti. Īsi pirms svētkiem “Ziņas” devās apciemot Līgu un Jāni, lai parunātu par dzīvi, bērniem, svētkiem, kas saistīti ar viņu vārdiem un to svinēšanu Sesavā.
Līgas un Jāņa Mušinsku virtuvē rīt no rīta kūpēs tikko cepti pīrāgi un smaržos jāņuzāles. Šogad būs piecpadsmitie Līgosvētki, kurus Jānis un Līga pavadīs kopā. Pa šiem gadiem viņiem pievienojušās trīs atvasītes – divpadsmitgadīgais Aivis, deviņgadīgā Laura un sešus mēnešus vecā Elīna. Viņai šie būs pirmie vasaras saulgrieži, kad mazā klausīsies līgodziesmas un skatīs līgodančus. Sarunā Elīna asistē un ik pa laikam ar sajūsmas saucieniem atbalsta pārējo stāstīto.
Kur jūs atradāt viens otru, varbūt papardēs?
Jānis: Papardēs gluži ne, – skolā. Mani senči nāk no Sesavas, pirms 30 gadiem Jelgavas slimnīcā Dzemdību nodaļā gulēju tajā pašā palātā, kur šogad Elīna. Pēc dažiem gadiem vecāki pārcēlās dzīvot uz Aknīsti Jēkabpils rajonā. Es mācījos 9. klasē, bet klasi zemāk – Līga, ieraudzījām viens otru, un viss… Līgas brālis bija mans labākais draugs, starp citu, arī Jānis, turklāt dzīvojām kaimiņos. Ar sieviņu pazīstami esam jau 15 gadu.
Līga: Apprecējāmies agri, man bija 17, Jānim – 18. Kāzas svinējām Aknīstē, pēc pāris gadiem pieteicās mūsu pirmdzimtais Aivītis, vēl pēc trim piedzima Lauriņa. Pirms pieciem gadiem atnācām atpakaļ uz Sesavu.
Jānis: Pirmais, kas mani piesaistīja bija: o – o – o, viņa ir Līga, bet es – Jānis! Likās ļoti saskanīgi. Varēsim līgot kopā un tā līgojam vēl šodien.
Vai zināt, kāpēc vecāki jums devuši Līgas un Jāņa vārdu?
Līga: Tā izvēlē ir vairākas sakritības: tā kā esmu dzimusi 14. jūnijā un tieši līgodienā mani atveda mājās no slimnīcas, vecāki izvēlējušies vārdu Līga. Otra sakritība bija tāda, ka ģimenē jau bija Jānis – mans brālis –, tādēļ vecāki nolēma, ka pilnai laimei nebūtu par sliktu māsiņa Līga.
Jānis: Mūsu ģimenē sākumā bija divi lielāki bērni, pēc laika piedzimām mēs – divi mazākie brāļi. Tā kā tēvam bija divi vārdi – Uldis Jānis –, vienu no jaunākajiem brāļiem vecāki nosauca par Uldi, bet mani par Jāni.
Vai saulgriežos Līgas tiek pienācīgi godinātas?
Līga: Es vienmēr saku, ka līgodiena – tā ir mana vārdadiena, jaukākā visā gadā, bet Jāņi jau vairs nav tādi. Man arī jautā, vai bērnībā nejutos apdalīta svētkos. Nē, mums, bērniem, bija interesanti, vienmēr ļoti gaidījām šos svētkus, jo neviens cits vārda īpašnieks nevar lepoties ar tik skaistu laiku – saulgriežiem un brīnišķīgām tradīcijām. Vārdadienā varēju izklaidēties visu dienu un vēl nakti, ja vien pietika spēka. Svētki tika godināti vienmēr, arī padomju laikā, un vienmēr bija jautri.
Kā iesākas Jāņu rīts jūsu ģimenē?
Līga: Pirmais darbs – iemīcīt mīklu pīrāgiem, paēdam brokastis un ejam lasīt jāņuzāles, tad arī cepam pīrāgus un pinam vainagus – puišiem no ozolzariem, meitenēm – ziedu. Ar meitu sakārtojam istabas, sapošamies paši un dodamies līgot.
Jāņu svinēšana – cik stipra šī tradīcija jums ir?
Līga: Cenšamies ievērot, cik nu iespējams, lai gan, atzīšos, agrāk Līgosvētki izjusti spēcīgāk. Mums ir sava vietiņa līgošanai, kopā sanāk tuvākie radi un ģimenes draugi. Kuram ugunskuru, galdā, protams, pašu cepti pīrāgi, siers un alus. Pati arī protu sieru siet, vēl mazai to mamma iemācīja. Bet, tā kā savas gotiņas nav, sieru pērkam veikalā.
Jānis: Ciemos sabrauc brāļi, māsas, vecāki. Mans tēvs un brāļa dēls arī ir Jānis, Līgai brālis – Jānis. Tā ka rados Jāņi ir kuplā skaitā. Pēc līgošanas mājās visi dodamies uz parku, kur ir lielā lustēšanās līdz rīta gaiļiem.
Līga: Vainagus glabājam līdz nākamajam gadam, tad tos sadedzinām un pinam jaunus. Neprecētie draugi un draudzenes vai bērni met vainagus kokā, bet mēs visi skaitām, pēc kura metiena vainags paliek karājamies, jo pēc tik gadiem gaidāmas kāzas. Cenšamies tradīcijas glabāt un mācīt tās bērniem, jo kur citur viņi tās apgūs, ja ne ģimenē?
Vai alu arī protat brūvēt?
Jānis: Šajā pusē, cik man zināms, neviens netaisa alu, neprot, bet, kad dzīvojām Aknīstē, tēvs gan to gatavoja, un mēs, puikas, mācījāmies. Ja vajag, varu arī alu brūvēt.
Vai bērniem skolā kaut kas stāstīts par Līgosvētkiem un ar tiem saistītajām tradīcijām?
Aivis: Jāņi ir vasarā, un, iespējams, tāpēc skolā neko nestāsta. Bet varbūt vēl tikai stāstīs – citugad. Zinu tik, cik apkārt redzu un mamma stāsta.
Kas ir visjaukākais Jāņos?
Aivis: Lielais ugunskurs un tas, ka visu nakti var būt nomodā, skan mūzika, visi smaida un ir ļoti jautri. Mammai un tētim ir vārdadiena.
Ar ko nodarbojaties Sesavā?
Jānis: Es strādāju par metinātāju SIA “Sesava”, bet sieva, kamēr vēl nebija mazās meitiņas, brauca strādāt uz Jelgavu.
Līga: Šeit ir grūti ar darbu, tāpēc, lai kaut ko nopelnītu, biju spiesta doties strādāt uz Jelgavu. Labi, ka mums ir vecmāmiņa, kas bērnus pieskata, kad esam darbā, jo bērnudārza Sesavā nav.
Elīnai ar vecākajiem bērniem ir liela gadu starpība…
Jānis: Jā, bet viss ir tā, kā tam jābūt. Lielie ātri izaugs, aizies savā dzīvē, bet mēs vēl tik jauni, tāpēc gribējām vienu maziņu peciņu.
Līga: Visi ļoti gaidīja māsiņu un tikai māsiņu.
Laura: Jā. Kad no rīta mūs tētis cēla uz skolu un teica, ka mammai slimnīcā piedzimusi māsiņa, mēs neticējām, bet ar brāli bijām tik ļoti priecīgi!
Cik pašiem ir brāļu un māsu?
Jānis: Man ir brālis un māsa, bijām četri bērni, viens brālis diemžēl vairs nav starp mums…
Līga: Mēs vecākiem esam pieci, es – jaunākā. Ļoti labi zinu, ko nozīmē brāļi un māsas, dalīties un rēķināties citam ar citu. Tagad, kad katrs esam savā dzīvē, ir tik patīkami, ka ciemos atbrauc viena māsa, otra vai brāļi. Vienmēr apkārt bērni. Tā ir brīnišķīga sajūta. Nevaru iedomāties, kā būtu, ja augtu viena. Bērni – tā ir milzīga bagātība!
Ko jūs viņiem noteikti gribētu iemācīt?
Līga: Lai vienmēr visi turas kopā! Priekos un bēdās nekad neaizmirst cits par citu.
Jānis: Izaugt godīgiem un kārtīgiem, mīlēt citam citu un cienīt vecākus.
Ko bērni brīvdienās dara laukos?
Aivis: Es makšķerēju tepat mūsu dīķī. Vienreiz tā – ā – du līni redzēju, tikai nevarēju tikt klāt. Kādreiz tētis arī atnāk līdzi.
Jānis: Redzam, ka paaudžu maiņa Sesavā notiek spraigi. Puiku Aivja vecumā nav maz. Arī mazo ratiņos, liekas, šogad ir daudz vairāk nekā citus gadus.
Līga: Lai gan mums Elīna pieteicās, kad vēl nebija lielo pabalstu, meitiņai piedzimstot, likums par tiem tika pieņemts. Atzīšos, īpaši laukos ģimenei tas ir ļoti liels atvieglojums, kaut gan mums nekad neviens bērniņš nav dzimis pabalstu dēļ. Vecākie izauguši bez “lielās naudas” un nebūt ne sliktāk, bet lielāki pabalsti ir ievērojams atbalsts, to izjūtam arī mēs.
Vai jaunie paliks Sesavā? Kādas ir viņu intereses?
Līga: Par Lauru vēl grūti spriest, intereses mainās, pašlaik viņai ļoti patīk auklēt māsiņu. Bet Aivis mums ir liels pavārs, dēlam ļoti patīk palīdzēt virtuvē, viņš pat gatavo brokastis, kad ir brīvlaiks, palīdz cept pīrāgus un uzklāt galdu. Prieks par Aivi.
Kā jūs atpūšaties?
Jānis: Vasarā daudz laika paiet dārzā. Darbiņš atrodas visiem. Meistarojam dārza mājiņu bērniem. Kad ir silts, braucam uz Mežotni peldēties Lielupē vai karjerā rīkojam pikniku, kur atkal liels saimnieks ir Aivis. Rudeņos visi sēņojam, mums te apkārt daudz mežu. Bērnus vienmēr ņemam līdzi.
Vai nekad nav vilinājusi dzīve pilsētā?
Jānis: Es jau šeit jūtos kā pilsētā, apkārt daudz cilvēku, savs dzīvoklis, darbs. Ko vairāk vēlēties!? Dziļi laukos prom no cilvēkiem gan negribētu dzīvot. Arī pilsētā ne.
Līga: Es arī pilsētā laikam negribētu dzīvot. Tur cilvēki tā kā iesprostoti. Te, laukos, bērniem brīvība, zaļa zāle, svaigs gaiss. Ko vairāk bērnībā vēlēties kā plašumus un brīvību.
