Septiņdesmito gadu sākumā nekādi Jāņu svētku svinēšanas aizliegumi Kurzemes laukos, kur toreiz strādāju, vairs nebija jūtami: kolhozos savlaicīgi brūvēja alu, cūku fermas norakstīja kādu barokli, un 23. jūnija vakarā tauta kolektīvi pulcējās centra parkā, lai ugunskuru gaismā iedzertu pa alus kausam, uzkostu siltas desas gabalu un, omulībai palielinoties, uzdziedātu arī kādu jāņudziesmu.
Cēla no nespējnieku gultām
Es biju mācībspēks toreizējā Aizupes Meža tehnikumā, un, tā kā bija jau jūnija nogale, tad mācību process, pat prakses, bija beigušās un gandrīz jau sācies ikgadējais atvaļinājums. Šis patīkamais apstāklis man atļāva pieņemt vietējā daktera Ilmāra Vēvera uzaicinājumu 22. jūnijā apbraukāt kolhoza «Vāne» četras brigādes un savlaicīgi degustēt rūgstošo Jāņu alu.Dakteris Vēveris bija tikpat kā Dieva lomā visā pagastā: garajos gumijas zābakos apāvies, viņš diendienā braukāja motociklā ar blakusvāģi un sniedza medicīnisko palīdzību lauku večiem un vecdāmām, turklāt tā, ka slima gulošā večiņa, Vēvera zāles iedzērusi, jau trešajā dienā bija gatava lēkt kaut rokenrolu. Dakteris ilgi Vānes pagastā nedzīvoja – viņu uzaicināja uz Vircavas medpunktu, kur tandēmā ar kādu sieviešu būtnes ārsti, viņš cēla no nespējnieku gultām Jelgavas apkārtnes iedzīvotājus. Turklāt Jelgava bija ievērojami tuvāk Rīgai, kur Ilmārs Vēveris uzskatīja par savu pienākumu piedalīties ikvienā medicīniska rakstura saietā un ar saviem no plašās speciālās literatūras grāmatām iegūtiem jautājumiem izraisīja neizpratni ne vienā vien referentā. No Vircavas dakteris drīz vien pārcēlās uz Rīgu un tur, viņu apciemojot Mednieku ielas mazajā dzīvoklītī, mēs tik tikko varējām iespraukties starp grāmatplauktiem gar istabiņas sienām un telpai pa vidu. «Kur tad tu naktīs guli?» es pajautāju. «Uz grāmatskapja augšas,» Ilmārs atbildēja.
Dakteri ieraudzījušas, grieza sieru
Nu jā, tie bija vēlāko gadu notikumi, bet tajā pirmsjāņu dienā mēs braukājām no brigādes uz brigādi, jo Ilmārs zināja, kur rūgst tas Jāņu alus. Mēs galvenokārt sastapāmies ar laipnām sievietēm (darba diena – večiem taču bija jāstrādā!), kuras, dakteri ieraudzījušas, grieza šķēlēs ķimeņu sieru un māla krūzēs tecināja putojošu alu. Ilgi nekur neaizkavējāmies, jo brigādes bija četras un alus mums bija jādegustē visās četrās un, kaut arī 22. jūnijs ir gandrīz pati garākā diena gadā, vēl jāpaspēj saplūkt jāņuzāles un aizvest mājās arī kāds ozolzars, meiju sagādi un vainagu pīšanu atstājot nākamajai dienai.23. jūnijs sākās ar lietu: rīta pusē vēl tikai smidzināja, bet ap pusdienlaiku gāzās zilbaltas šaltis gandrīz vertikāli. To visu, vērojot no pusaizvērta istabas loga, radās doma: diezin vai kolhoznieki tādā slapjumā vispār pulcēsies saiešanas parkā? Mani dzīvokļa kaimiņi – arī tehnikuma pedagogi – pukojās, jo viņi jau kolhoza alu vēl nebija baudījuši, taču šīm izdarībām bija gatavojušies ne vienu vien dienu iepriekš. Pēcpusdienā sacēlās vējš, ātri vien izdzenāja lietus mākoņus, un ap sešiem vakarā uzspīdēja saule. Ap astoņiem mūsu tehnikumiešu pulciņš, vainagots un jāņuzālēm apkrauts, virzījās un jāņošanas vietu. Zemīte, sen lietu nemanījusi, visu dienas laikā radušos mitrumu bija uzsūkusi, un mēs bijām uzāvuši savus lepnos apavus.
Bez šņabotājiem un magnetofoniem
Parks mūs sagaidīja ar ragu mūziku: veči gan nespēlēja augstā profesionālā līmenī, taču to Jāņu nakts nemaz nepieprasīja.Katrai kolhoza brigādei parkā bija savs garš galds, servēts ar sieru, alu un dažādiem gaļas izstrādājumiem, un no galda pie galda lēni virzījās vietējā vērtēšanas komisija. Uz steigā būvētās estrādes pa brīdim padziedāja pagasta dāmu ansamblis, bet publikas līgošana, vakaram ritot, kļuva ar katru brīdi skaļāka. Mūs – tehnikumiešus – vairums kolhoza ļaužu pazina un tādēļ alus kausus pasniedza bez pieprasījuma. Pienāca un pagāja pusnakts, un īsā, īsā Jāņu nakts jau skaitīja tāgada pēdējās stundas, taču ugunskuri vēl spoži liesmoja, alus mucas dibenus nerādīja un līgošana bija kļuvusi vēl skanīgāka nekā vakarpusē. Nekur neredzēja šņabotājus, nekur neskanēja magnetofoni – tā bija īsta latviskā Jāņu nakts! Taču tie bija septiņdesmitie gadi, un tie bija Latvijas lauki. Kaut ko līdzīgu saskatīt un izbaudīt lielpilsētu apkaimē šodien laikam būtu visai neparasti. ◆
