Līga Pētersone, zirgaudzētāja un trenere.
Šis ir jau otrais gads, kad mēs ar saviem zirgiem Lieldienās no Brankām dosimies uz Jelgavu, lai priecētu bērnus svētku sarīkojumā pie pils. Kazi, citādi varbūt uz pilsētu nemaz nebrauktu, taču esam diezgan apmierināti, kad nokļūstam tur, kur valda aizrautība, prieks, notiek atrakcijas, uzstājas mākslinieki. Uz sarīkojumu vedīsim divus ponijus – Liliju un Tobiju. Viņi ir mierīgi un bērniem droši. Ja laiks būs saulains, jāt gribētājiem, iespējams, nāksies mazliet paciesties, stāvot rindā. Mājās svētku izjūtu rada mammas ceptie pīrāgi un ģimenes kopā sanākšana. Tā ir vērtība, ko nevar nopirkt. Protams, Lieldienas neiztiek bez olu krāsošanas un kaujām, šūpošanās. Jaunie sadūšojas arī uz rotaļās iešanu. Degs ugunskurs, būs pikniks, esam pat rīkojuši vietējā mēroga sacensības. Kaut kā sanācis, ka baznīcā gājēja neesmu, taču Dievam ticu. Man tuvas senlatviešu tradīcijas.Ekonomisko lejupslīdi zirgkopībā, manuprāt, tik ļoti nejūt. Varbūt tādēļ, ka tādu trekno gadu mums agrāk nav bijis. Katru dienu bijis jācīnās. Cilvēki, kuriem patīk zirgi, paliek tiem uzticīgi arī tagad. Pie mums regulāri brauc jāt un trenēties ap divdesmit jātnieku, daži tur savus zirgus mūsu stallī. Ir doma, ka septiņdesmit zirgu ganāmpulks ģimenes uzņēmumam SIA «Princis» ir par lielu, un prātojam to pakāpeniski samazināt. Darba prieka pietiktu, bet zirgu uzturēšanas izdevumi ir ievērojami. Daudz laika prasa arī treniņi, jo izsolēs labāk pērk iestrādātus zirgus. Jau sākusies sacensību sezona. Piedalos Latvijā organizētajās sacensībās, un, sākot no maija līdz pat oktobrim, neviena sestdiena nav brīva. Gatavošanās sacensībām ir labs stimuls, lai trenētu zirgus. Jārosās un jāstrādā. No tā, ka raudāsi par grūtībām, nekas taču nemainīsies. Šopavasar saules jau bijis pietiekami. Tie, kuriem vairāk iznāk strādāt laukā, guvuši pirmo iedegumu. Man pašai arī tas ticis. Lai veselīgas un priecīgas Lieldienas!
