Tuvojoties 14. jūnijam – Komunistiskā terora upuru piemiņas dienai –, «Novadiņā» uzrunājam tos, kas piedzīvoja izsūtījumu, ar to saistītās mokas un pazemojumus.
Tuvojoties 14. jūnijam – Komunistiskā terora upuru piemiņas dienai –, “Novadiņā” uzrunājam tos, kas piedzīvoja izsūtījumu, ar to saistītās mokas un pazemojumus. Lielākā daļa šo cilvēku apvienojušies novada politiski represēto apvienībā “Staburadze”. Starp viņiem ir arī Rasma Neiburga, dzimusi Uzāne, kas par jelgavnieci kļuva piecdesmito gadu beigās, kad viņa kopā ar dzīvesdraugu Ervīnu atgriezās Latvijā.
Izsūtījumā, vergu darbā, salā un trūkumā Rasmai pagāja trīspadsmit jaunības gadu. Viņa dzimusi, augusi pie Jēkabpils, savukārt Ervīns – Aizputē. Savā dzimtajā pusē ne viens, ne otrs nevēlējās atgriezties. Dzīvi vajadzēja sākt it kā no sākuma, nepieminot vecos laikus. No Sibīrijas atbraukušie bija bez pienācīgas izglītības un stāvokļa sabiedrībā, ar nevēlamu pagātni. Turpretī tie, kas vainojami viņu ciešanās, tika celti godā. Taču ar rosīgu darbu ģimene iedzīvojās Jelgavā, Ervīns uzbūvēja māju (represētajiem dzīvokli valsts nepiešķīra). Rasmai jau bija pāri četrdesmit gadu, kad ģimenē piedzima meita Ineta. “Pa Baltijas ceļu” (1989. gada 23. augusta vakarā), kā vecmāmiņa saka, dzimtā ienāca arī mazmeita Evija. Diemžēl Ervīns, kas Jelgavā lielāko mūža daļu nostrādāja “Lauktehnikā”, no kurienes brauca arī uz barikādēm, jau vairākus gadus ir mūžībā.
Vai tagad vērts atstāstīt pirms sešdesmit un vairāk gadiem pārdzīvoto? R.Neiburga uzskata, ka jā. Vēsture jāzina, lai saprastu, kā dzīvot tālāk. Pirms vairākiem gadiem viņa, brāļa Ilmāra Uzāna pierunāta, stāstījusi par sevi 4. vidusskolā, kur tagad mācās Evija.
Rokas sildīja āliņģī
Kas izsūtījumā bija visgrūtākais? Atrautība no dzimtenes, mokoša neziņa par tuviniekiem. Tēvu Aleksandru Uzānu, par kuru mātei un bērniem ilgi nebija nekādu ziņu, kā bijušo aizsargu jau 1941. gadā nošāva Vjatlagā. Fiziski grūtākais bija aukstums un bads. Sibīrijas ziemeļos aiz Polārā loka Jeņisejas upes lejtecē ziemā sals sasniedza mīnus četrdesmit grādu. Ne piemērotu drēbju, ne apavu, bet Rasma septiņus gadus mežatundras ezeros strādāja par zvejnieci. Divpadsmit cilvēku brigāde mitinājās būdā, kas bija uz pusi mazāka nekā Neiburgu ģimenes mājiņas viesistaba. Dzīvojuši saspiesti kā siļķes mucā. Ziemā, pārbaudot tīklus, vajadzēja strādāt kailām rokām. Lai balti nosalušajos pirkstos dabūtu sārtumu, tos vajadzēja iemērkt āliņģī… Maizes nebija – tās vietā miltu tume – pirmajos gados viena divas krūzītes dienā. No janvāra līdz jūnijam, kad dzelmē nogāja zivis, bija visgrūtākā iztikšana.
1943. gada ziemas sākumā Rasma caur āliņģi uzplūdušā ūdenī samērcēja un apsaldēja kājas. Pēdas līdz potītēm bija vienās čūlās. Pat brigadieris, kas pret izsūtītajiem neizturējās visai labvēlīgi, bieži nokrāpa pārtiku, saprata, ka meitene jāsūta ārstēties pie mātes uz trīsdesmit kilometru attālo Plahinas ciemu. Arī tur klājās grūti, tomēr mazliet vieglāk. Vēlāk, satiekot savus tautiešus no zvejnieku brigādes, Rasma viņus nepazina – tik ļoti cilvēki no bada novājējuši. Madoniete Edīte Belaja bija mirusi. Liela traģēdija bija notikusi no Plahinas netālajā Agapitovā, kur rudenī neapdzīvotā vietā bija nometināti veci cilvēki un bērni.
Sibīrijā otro reizi
1946. gadā no Sibīrijas uz Latviju tika sūtīti bērni. Pēc gada uz mājām izbrauca arī Rasma kopā ar māsu Birutu. Abas bija jau pilngadīgas, taču mātei izdevās dabūt meitām pasi. Pēc trim Latvijā nodzīvotiem gadiem abas tika ieliktas cietumā un kā īsti noziedznieki “pa etapu” atsūtītas atpakaļ.
Laime nelaimē – Rasma Sibīrijā vēlreiz satika savu dzīvesdraugu Ervīnu, ar kuru bija saskatījušies vēl četrdesmito gadu vidū. Piecdesmitajos gados politiskais režīms kļuva cilvēcīgāks. Tad arī tika saņemta atļauja atgriezties dzimtenē.
R.Neiburga ir arī centusies sākt aprakstīt komunistiskajās represijās piedzīvoto. Glītais rokraksts biezā kladē liecina par skaidru, izsvērtu domu. Tālāk par četrām lappusēm Rasma nav tikusi. Vainojama ikdienas nevaļa. Taču par to, kas Uzānu ģimenē notika tieši pirms sešdesmit sešiem gadiem, stāsts ir pierakstīts. Ar autores atļauju to publicējam.
Nepabeigtais stāsts
“Esmu dzimusi lauku mājās Ābeļu pagasta Sīļos, apmēram trīs kilometrus no Jēkabpils. Tur pagāja mana bērnība. Mācījos Ābeļu pamatskolā, pēc tam Jēkabpils vidusskolā. Garajos vasaras brīvlaikos mums trim bērniem – māsai Birutai, brālim Ilmāram un man – vajadzēja strādāt dažādus lauku darbus, tādēļ bijām veselīgi un spēcīgi.
Pienāca 1941. gada pavasaris. Kaimiņu māju strādnieki Aleksandra (lietuviete) un Franks (polis), kas dzīvoja Sīļos, bija apprecējušies un gaidīja bērniņu. Tas bija 19. maijs, kad Franks atnāca prasīt zirgu, lai varētu aizbraukt uz Jēkabpili pēc vecmātes, lai tā saņemtu bērnu. Pēc kāda laika izdzirdēju zirgu auļošanas dunoņu. Steidzos skatīties un domāju: “Kā tas Franks dzen mūsu mīļo Mūzu, ka zeme dun!” Taču sētā ieraudzīju divus jātniekus – krievu virsniekus. Viņi nolēca no zirgiem un jautāja pēc saimnieka. Tētis bija mājās un aicināja viņus istabā. Līdz Latvijas okupācijai tēvs Aleksandrs Uzāns kopā ar māti Elzu Uzāni strādāja kā ierēdņi – atbildēja par degvīna sadali veikalniekiem. Tolaik šajā jomā bija pilnīga valsts kontrole jeb monopols. Turklāt tēvs bija Jēkabpils 4. aizsargu pulka adjutants. Aizsardzēs darbojās arī mūsu māte. Pēc okupācijas tēvs vēl kādu laiku palika savā amatā, taču 1941. gada pavasarī viņam darbs tika uzteikts. Abi ar māti saimniekoja mājās.
Kāds bija krievu virsnieku ierašanās iemesls, to nezinu, jo tolaik nepratu krievu valodu. Tētis nelūgtos viesus pacienāja ar pašdarinātu mājas vīnu. Atceros, kad to ielēja glāzēs, virsnieki gaidīja, lai tētis pirmais sāk dzert. Nezinu, kādēļ man ļoti labā atmiņā abi virsnieki: viens bija stalta auguma, samērā jauns. Otrs mazāks un vecāks gaišmatis. Aizejot jaunais kā jokojot pacēla roku un teica: “Auf vīder zeen!” (uz redzēšanos – vācu val.)
Kad mūs 14. jūnijā atbrauca apcietināt, pazinu vecāko virsnieku gaišmati. Vēl laikam bija līdzi divi kareivji un viens vietējais, kas zināja ceļus, – Orehovs. Pulksten četros no rīta mūs pamodināja un lika kravāties. Sacīja, ka uz visu ģimeni var ņemt līdzi simts kilogramu. Metām palagos vai segās visu, kas gadījās pie rokas. No lielā uztraukuma šo to likām iekšā un ņēmām ārā. Tētim vajadzēja sēdēt pie galda kopā ar krievu virsnieku. Atceros, ka prasīja, vai ir zeltlietas. Tēvs parādīja, ka ir tikai laulājamie gredzeni. Tos neņēma. Tā drīz vajadzēja iet uz mašīnu, kas bija piebraukta pie paša lieveņa. Kad kāpām iekšā, sunīts ļoti glaudās pie kājām un smilkstēja. Mūsu zirgi, kas piesieti ganījās ābeļdārzā, pienāca, cik vien tuvu var, un bubināja. Laikam juta, ka nekad vairs netiksimies. Tas bija ļoti sāpīgi. Mašīnā jau sēdēja Kazāks no Piļkām. Mēs bijām četri – māsas Birutas nebija mājās, viņa ciemojās pie krusttēva (tēva brāļa) ģimenes Elkšņu pagastā. Tā kā tajā rītā arī viņus apcietināja izvešanai, Biruta steidzās mājās un pievienojās mums Krustpils stacijā 15. jūnijā, kad jau bijām vagonos. Viņa gribēja būt kopā ar mums. Nezinājām, ka tik tālu vedīs un ka dzīvosim tik necilvēcīgos apstākļos.
Krustpils stacijā vispirms paņēma tēti un citus vīriešus. Tētis no kabatas izņēma nazīti un iedeva man. Līdz šai dienai sāp sirds, ka to nesaglabāju. Laikam brālis Sibīrijā pazaudēja. Dzelzceļa stacijas nomalē stāvēja daudz lopu vagonu. Mums – tas ir mammai, brālim un man – vajadzēja kāpt vienā no tiem. Tur jau atradās diezgan daudz cilvēku. Uz katru pusi no durvīm divos stāvos bija ierīkotas lāvas. Ieņēmām vietu pie durvīm uz augšējās. Pretī mums bija ebreju ģimene Landmaņi, kuriem Latvijas laikā Jēkabpilī piederēja saimniecības preču veikals. Landmaņu kundze bija viena. Viņa ļoti lūdzās, lai atved bērnus, kas tolaik atradās pionieru nometnē. Nezinu, kas par to gādāja, bet īsi pirms izbraukšanas no Krustpils viņus atveda. Vagonā bija vairākas pazīstamas ģimenes no Jēkabpils. Pa retam kādu no tuviniekiem pielaida pie vagoniem nodot paciņu. Taču tas bija izdarāms ar lielām grūtībām. Labi, ka bijām paņēmuši līdzi dažas segas, tādēļ nevajadzēja gulēt uz dēļiem. Daudz bija tādu, kuriem līdzi nebija nekā. Cietumniekiem, cik zinu, kaut kādi matracīši tiek doti. Mēs bijām sliktāki, jo mums nedeva neko. Sevišķi grūti klājās sievietēm ar maziem bērniem. Ar ēšanu arī bija dažādi. Bija tādi, kuriem līdzi nebija nekā, un labi, ja kāds ar viņiem padalījās. Tajā dienās, kuras vēl pavadījām Latvijā, mums pēc ilgas lūgšanas iedeva tikai ūdeni. Labi tālu Krievijā iedeva maizi – sāļos ķieģeļus. Visa brauciena laikā kādas divas trīs reizes atnesa zupu. Tās visiem nepietika. Tādēļ tie, kam bija ko ēst, zupu neņēma. Ļoti labi atceros, ka vagonā bijām 73 cilvēki. Gan zupai, gan ūdenim pakaļ izlaida kādus no mūsu zēniem, ko veda apsargi, kam bija šautene ar štiku galā.
