Fotogrāfs Eduards Kapša ir ievērots pasaules fotomākslas elitē
No sava vairāk nekā četrdesmit gadu ilgā profesionālā stāža tikai beidzamos desmit gadus Jelgavas fotogrāfs Eduards Kapša piedalās starptautiskos konkursos un arī plenēros. Šovasar viņa darbs “Ir ražas laiks”, kur labības laukā redzama zemgaliete tautas tērpā, kas pavada modernu labības kombainu, saņēma starptautiskās mākslas fotogrāfu organizācijas FIAP zelta medaļu. Tas ir kā punkts uz “i”, lai šoruden Eduardam Kapšam tiktu piešķirts starptautiskās mākslas fotogrāfu organizācijas FIAP ekselences tituls EFIAP.
Beidzamā pusotra gada laikā viņš ir piedalījies FIAP konkursos trīsdesmit valstīs un tur iesniedzis 70 darbus.
Par savu starptautisko atzinību Eduards pasmaida un saka: “Arī šodien, ja man prasa, kā tev iet un ko tu dari, es atbildu: “Pases bildēju.”” Tas nav melots, jo tiešām Eduarda Kapšas fotosalonā, kur viņš strādā kopā ar sievu Sandru un fotogrāfu Armandu Šēferu, vēl aizvien top arī personas dokumentu bildes. Tomēr beidzamos desmit gadus Eduards diezgan daudz “bildē pats sev” – rada mākslu, kas dod lielāku gandarījumu.
Kāpēc bildē jūra ir slīpa?
Eduards ir dzimis aucenieks. Bērnībā un pusaudža gados viņš spēlēja skolas pūtēju orķestrī, kur iesaistījis skolotājs Eduards Ādiņš. “Es biju augumā liels, lielas arī plaušas. Pārpūtu tos “sīkos”, un mani dzenāja no mazā orķestra sastāva uz lielo,” Eduards atceras skolas piedzīvojumus. Tieši pūtēju orķestrī nācis pie apjausmas, ka dzīvē vēlas strādāt radošu darbu. Turpat Auces vidusskolā patrepē bija izbūvēta fotolaboratorija, kur gan vairāk tika pielaisti vecāko klašu skolēni. Skolas fotopulciņā puikam radās pirmais jautājums – kāpēc aparāta optika pagriež šķību horizontu – jūras krastā cilvēks stāv taisni, bet jūra aiz viņa ir slīpa?
Orķestrī spēlēšana un fotografēšana Eduardam turpinājās arī padomju laikos puišiem obligātajā karadienestā Krievijā. Atgriezies viņš pārcēlās no Auces uz Jelgavu un iestājās darbā par fotogrāfa mācekli Sadzīves pakalpojumu kombinātā. Eduards Kapša atzīst, ka tā bija laba arodizglītība, ne sliktāka kā arodskolā. “Tu redzi, kā strādā veči, un klausies, kā vajag darīt, momentā dabū mizā, ja neizdari, kā vajag,” spriež fotomākslinieks. Uz fotoateljē amatieri nesa attīstīt pašu fotografētās filmas. Turklāt bija arī pasūtījuma darbi – fotografēšana dažādos godos. Darba pieredze krājās. Māceklim par darbu maksāja mazāk, bet pēc pusotra gada Eduards nolika profesionālās kvalifikācijas eksāmenu un varēja strādāt pilntiesīgi.
80. gadu vidū no darba Jelgavas Sadzīves pakalpojumu kombinātā nācās aiziet. “Milicijā man prasīja uzrādīt paziņas, kam pa draugam biju palīdzējis tikt pie džinsiem. Taču es no tā atteicos, un mani piespieda aiziet no darba,” Eduards atceras padomju laikos pārdzīvoto. Pēc aiziešanas no Sadzīves pakalpojumu kombināta dažus gadus turpinājis fotografēt kāzās un citos godos. Viņa pamatdarbs gan bija “Lauktehnikā”, tad arī meliorācijā. Sākoties atmodai un kooperatīva laikiem, Eduards Kapša atgriezās pie fotogrāfa amata jau kā kooperatīva līdzīpašnieks. Darba bija daudz, sevišķi ar personas dokumentiem.
“Tagad nožēloju, ka tolaik nesapratu fotogrāfiju kā mākslu. Sadzīves pakalpojuma kombināta filozofija bija vienkārša: tev ir jāfotografē tā, lai cilvēks bildē ir smaidīgs un smuks un lai tu no viņa vari paņemt naudu,” teic Eduards. No otras puses, viņš atzīst, ka, pavirši uzlūkojot pasu un citu personas dokumentu foto tapšanas darbu, viss liekas vienkārši. “Tu taču nevari runāt ar klientu, pagriezis galvu pret sienu. Tev ir jāieskatās cilvēkam acīs. Tad tu, piemēram, ieraugi sāpes un saproti, ka visdrīzāk tevis gatavotā fotogrāfija viņam būs vajadzīga invalīda apliecībai. Fotografējot dokumentiem, tu redzi arī laimīgu jaunieti, kas stājas jaunā skolā,” stāsta meistars. Viņš domā, ka no šīm vecajām pasu bildēm, tās palielinot, varētu pat sanākt interesanta portretu galerija. Eduarda Kapšas arhīvā ir arī daudzas tagadējās Jelgavas slavenības, piemēram, grupa “Prāta vētra” tīņu vecumā, kad “vēl nebija palaista gaisā viņu lidmašīna”.
Vērtīgie filmu gali
Taču uz 1991. gada janvāra barikādēm Eduards Kapša fotoaparātu līdzi neņēma, un ne viss redzētais, ko būtu vajadzējis iemūžināt, ir arī nofotografēts. Viņam tagad interesanti pārskatīt mājas arhīvā glabāto filmu galus. Tajos ir uzņēmumu negatīvi, kas tapuši, ar vieglu roku izfotografējot darbā neiztērētos 36 kadru fotofilmu galus. Tā Eduards ir nofotografējis ne tikai savus tuviniekus un mājas dzīvi, bet arī atmodas laika līderi Aucē Haraldu Cābeli, kas ved pastaigā savu pūdeli. Tāpat trīsdesmitgadīgu Andri Rāviņu, kuram vēl ir bārda, ēkas un ielas, kādas tās izskatījās pirms nojaukšanas vai rekonstrukcijas, kas nāca pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.
Par mūsdienu vēstures dokumentēšanu runājot, – 2020. gada pavasarī Eduards Kapša tomēr palaida garām kolēģes Dzintras Žvagiņas aicinājumu fotografēt jelgavniekus pie logiem. Izplešoties Covid-19 pandēmijai, cilvēki sākotnēji tika aicināti palikt mājās un pēc iespējas mazāk iet sabiedrībā. Saslimstībai augot, likās, ka situācija var izvērsties kā Itālijā vai Ķīnā, kur infekcijas apdraudēto pilsētu ielas bija tukšas un, cik vien iespējams, cilvēki tiešām palika mājās. “Kolēģi Dzintru ļoti cienu. Taču šis viņas projekts mani tobrīd kaut kā neuzrunāja. Jelgavnieki pie logiem nāca fotografēties smaidīgi. Arī man likās, ka “tā gripa” drīz vien mierīgi pāries. Nejutos drošs, ka tur kaut kas var sanākt,” atceras Eduards Kapša. Viņš pašironizē, ka ir slinks un ar grūtībām saņemas jauniem projektiem. Runājot par pandēmiju, fotomākslinieks skumji pasmaida par tiem, kas nevēlas vakcinēties. Viņaprāt, dāmas, krāsojot matus, kuru saknes atrodas pavisam tuvu smadzenēm, cilvēka dabā iejaucas vairāk. Tas pats arī ar elektromagnētisko lauku, ko ikdienā saņem mobilo telefonu lietotāji, tostarp bērni. “Mūsu fotodarbnīcā visi ir vakcinējušies. Kaut neesmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tā ir pareizi, tomēr uzticos oficiālajai nostādnei, ka vakcīna ir vienīgā iespēja, kā cilvēkiem pasargāties no smagas saslimšanas,” atzīst Eduards Kapša.
Fotogrāfam jābūt drosmīgam
Eduards Kapša ir piezīmējis, ka 2014. gada augustā viņam bija pasūtījumi astoņās kāzās. Toties tagad astoņas kāzas ir visa gada laikā. Paradumi mainījušies. Ļaudis fotografē paši, mobilais telefons ar kameru daudziem vienmēr ir pie rokas. Turpretī profesionāla fotogrāfa darbs ir atbildīgs un psiholoģiski nogurdinošs. “Tu nevari aizbraukt uz “Gaudeamus” Tartu, palikt viesnīcā un pateikt, ka tev vakarā iemetās krika un tāpēc paliki viesnīcā, kad studentu kori sirsnīgi dziedāja ārpus svētku programmas pilsētas kanāla malā,” Eduards atceras darbu 2018. gada Baltijas studentu dziesmu svētkos. Toreiz viņam nācās pamatīgi izmirkt lietū un mājās pēc tam nedēļu veseļoties. Viņaprāt, fotogrāfam ir jābūt jaunam un drosmīgam. “Man nepatīk nevienu mācīt, bet, ja man būtu kāds māceklis, tad es teiktu, ka vajag bildēt šodienu, kas būs vēsture. Laiks iet. Brīnos, ka agrāk es pats ikdienu nefotografēju,” vērtē fotomākslinieks. Viņš meklē jaunas tēmas. Eduarda Kapšas uzmanībai garām nepagāja, piemēram, cirks, kas viesojās Jelgavā pirms pāris nedēļām. Ar EFIAP titula iegūšanu radošais darbs neapstājas, bet gan turpinās.
Par Eduardu Kapšu
Eiženija Freimane, fotomāksliniece, Starptautiskās Fotomākslas federācijas (FIAP) sadarbības koordinatore Latvijā
Pirms diviem gadiem Eduards Kapša iesaistījās fotoklubā “Rīga” un reizē ar to arī starptautiskajā fotomākslas apritē. Viņš aktīvi piedalās starptautiskajos fotokonkursos un pērn ieguva AFIAP goda nosaukumu (saīsinājumā FIAP mākslinieks). Par divos gados sasniegto tagad viņam pienākas EFIAP (saīsinājumā FIAP ekselence) goda nosaukums, ko, cerams, rudenī arī saņems. Par kolēģi varu teikt, ka viņš ir augsta līmeņa profesionālis, lieliski prot strādāt ar gaismu, un viņam ir skaisti modeļi.
Anita Prūse, LLU Studentu kluba vadītāja
Man patīk, kā Eduards Kapša rada savas fotogrāfijas – tā viegli un ar domu. Zemgales ainavas, tautas tērpi… Dažas fotosesijas ar balerīnām ir tapušas arī Jelgavas pilī.
Fotomākslinieki nes Latvijas vārdu pasaulē
Daudzi Latvijas fotomākslinieki apvienojušies Latvijas Radošo fotogrāfu asociācijā (LRFA). Tās pirmsākumi ir Latvijas Fotomākslas biedrībā, kas dibināta 1986. gadā.
1993. gadā Latvija kļuva par FIAP dalībvalsti.
FIAP dibināta 1946. gadā, apvieno 92 dalībvalstis no pieciem pasaules kontinentiem un pārstāv gandrīz miljonu fotogrāfu. Ik gadu tā rīko ap 350 konkursu, kuros tiek vērtētas mākslas fotogrāfijas.
LRFA autori piedalās FIAP konkursos, sūtot darbus gan individuāli, gan veidojot grupu kolekcijas par dažādām tēmām. LRFA sarīkojusi vairākas izstādes Rīgā, Jūrmalā, Bauskā un turpina iepazīstināt skatītājus ar mākslas fotogrāfu jaunākajiem darbiem.
Piedaloties FIAP konkursos, notiek iesaistīšanās starptautiskajā mākslas apritē, tiek veicināti starptautiskie sakari, pieredzes apmaiņa un iegūtas jaunas zināšanas.
LRFA sastāvā ir autori no dažādām Latvijas pilsētām, kā arī Rīgas fotostudijām.
Jau no pagājušā gadsimta 70. gadu vidus Latvijas fotomākslinieki sāka piedalīties ar FIAP patronāžu rīkotajos konkursos – izstādēs. Gunārs Binde un Leons Balodis bija pirmie fotogrāfi, kuri iznesa Latvijas vārdu pasaulē, iegūstot FIAP zelta medaļas.
1997. gadā Lincā (Austrija) Latvijas fotomākslinieku kolekcija saņēma galveno balvu – Pasaules kausu.
No 2012. gada līdz mūsdienām AFIA un EFIAP goda nosaukumi piešķirti astoņiem Latvijas fotogrāfiem. No jelgavniekiem AFIAP goda nosaukums piešķirts arī Jurim Zēbergam.
