«No medicīnas viedokļa nav iespējams abstrakti definēt, ko vajag, jo katru reizi vajadzības var būt dažādas. Jāsāk ar to, ka tiek skaidrībā, ko valsts var atļauties un kas maksās par pārējo,» uzsver ģimenes ārsts Igors Stoma.
“No medicīnas viedokļa nav iespējams abstrakti definēt, ko vajag, jo katru reizi vajadzības var būt dažādas. Jāsāk ar to, ka tiek skaidrībā, ko valsts var atļauties un kas maksās par pārējo,” uzsver ģimenes ārsts Igors Stoma, atbildot uz jautājumu par iecerēto obligāto veselības apdrošināšanu (OVA). Faktiski valstī tā jau darbojas kopš 1996. gada, taču cerībā izskaust pateicības maksājumus aktualizēts jautājums par tās paplašināšanu.
Meklē naudu medicīnai
OVA Latvijas iedzīvotājiem gadā varētu izmaksāt ap 150 latu, intervijās atzinis veselības ministrs Vinets Veldre. Valsts garantēta OVA tiktu bērniem, kuriem jau tagad veselības aprūpe ir par brīvu, pensionāriem, maznodrošinātajiem, invalīdiem un citām sociāli mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, noteiktu profesiju strādniekiem. Pašlaik, pēc apdrošinātāju aplēsēm, Latvijā veselības apdrošināšanas polises esot aptuveni 45 procentiem iedzīvotāju, lielāko daļu iegādājušies darba devēji saviem darbiniekiem.
Pēc ministra domām, šādu jaunu maksājumu ieviešana veicinās pacientu līdzatbildību par savu veselību un nodrošinās lielu papildu naudu veselības aprūpei kopumā. Līdzekļu ieplūšana ļaušot arī risināt kadru trūkuma problēmas medicīnā, pildīt solījumus un paaugstināt algas. Koncepcija varētu būt gatava rudenī, sistēmu ieviestu divos trijos gados.
Plašsaziņas līdzekļos līdz šim izskanējis tikai regresīvā nodokļa variants – visi maksā fiksētu daļu, līdzīgi, kā tas pašlaik ir ar ienākuma nodokli, kas noteikts procentos. Īstenojot klasisko apdrošināšanas solidaritātes principu “veselais maksā par slimo, bagātais par nabago”, vismaz teorētiski apspriešanā vajadzētu parādīties arī variantam par progresīvo nodokli – jo lielāki ienākumi, jo lielāka nodokļa likme.
Latvijas Apdrošinātāju asociācijas Veselības apdrošināšanas komisijas vadītāja, akciju sabiedrības “Balta” Veselības, nelaimes gadījumu un ceļojumu apdrošināšanas produktu vadītāja Vita Bočkāne atgādina, ka nepieciešami valsts konceptuāli lēmumi. Pamatuzdevums esot pakalpojumu samaksas sadalīšana starp valsti un apdrošinātājiem. Valstij būtu precīzi jānosaka, par kuriem pakalpojumiem tā ir gatava norēķināties ar medicīnas iestādēm un kas tiek nodoti samaksai privāto apdrošinātāju pārziņā. V.Bočkāne akcentē – būtu nepieciešamas drošas garantijas, ka valsts grozā ietvertie pakalpojumi tiks konsekventi samaksāti paredzētajā apmērā visa gada garumā. Pašreiz gada beigās reizēm rodas problēmas ar kvotām, ārstniecības iestādes nesaņem naudu par pārstrādāto.
Jāizvērtē savas iespējas
“Faktiski ir vienalga, no kurienes rodas nauda. Ja par pakalpojumu nemaksā valsts, jābūt kādam, kurš to dara – pats pacients vai viņa apdrošināšanas kompānija, sociālie dienesti, labdari. Problēma ir tā, ka nozarē nav pietiekami naudas, bet veselības aprūpe nevar būt tikai bizness, ir arī sociālais pasūtījums,” skaidro I.Stoma. Lai arī vairākkārt skanējuši pirmsvēlēšanu solījumi veselības aprūpei paredzēt septiņus procentus iekšzemes kopprodukta, tikai šogad sasniegta čet-
ru procentu robeža. “Nevienu neapmierina, ka jāstāv rindā. Ja mums būtu kā ASV, kur medicīnai tiek sešpadsmit procentu kopprodukta, varbūt arī te rindu nebūtu,” spriež I.Stoma. Turklāt nevarot valsts finansētajā pakalpojumu grozā strikti “ielikt”, piemēram, “tik un tik izmeklējumu, ja ir vēdera sāpes”, jo katrs gadījums ir individuāls. Tā varētu būt lielākā problēma – izkalkulēt, cik vienam pacientam var atvēlēt un kas par to sanāk.
“Noteikti vajadzētu kaut ko darīt, lai pensionāriem nav jāmaksā par vizīti pie ģimenes ārsta,” uzskata ģimenes ārste Alla Popova. Piecdesmit santīmu vecam cilvēkam esot liela nauda, bet valstij nevarētu būt grūti tam atrast līdzekļus. Līdz 1996. gadam viņa strādājusi stacionārā Igaunijā, kur jau tolaik bijusi obligātā vispārējā veselības apdrošināšana. Toreiz īpašu uzmanību tam neesot pievērsusi, bet tagad A.Popova vērtē – mediķiem Igaunijā algas bijušas lielākas, valsts kompensētos medikamentus ārsti izrakstījuši, nebaidoties, ka varētu pārsniegt kvotas. Iespējams, savu lomu nospēlējusi sistēmas administrēšana, nevis pieejamo finanšu daudzums. Liepājā zināms gadījums, kad ģimenes ārstam šogad uzlikts naudas sods par līdzekļu pārtēriņu pat gripas epidēmijas laikā.
Lai saprastu, cik un kādas izcelsmes nauda apgrozās nozarē un slimnīcās, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra sadarbībā ar Veselības ministriju septembrī sāks finanšu un funkciju auditu Latvijas slimnīcās.
Pateicības ir tradīcija
Ministrs domā, ka līdz ar OVA ieviešanu pacienti apzināsies, ka par ārstniecības pakalpojumiem ir samaksājuši, un viņu “roka vairs nesniegsies kabatā pēc aploksnes”, jo cilvēki nevēlēšoties maksāt divreiz, citē ziņu aģentūra LETA. V.Veldre gan atzīst, ka pilnībā šāds solis neizskaudīs “pateicības”, jo tās esot iesakņojušās paražās.
Ģimenes ārste Ilze Aizsilniece laikrakstā “Diena” norāda uz Austrumeiropas specifiku un Ungārijas pieredzi, kur ir gan OVA, gan deviņdesmitajos gados legalizēti honorāri ārstiem, taču pacienti turpina maksāt arī tieši mediķiem skaidrā naudā. To esot pierādījuši vairāki pētījumi.
Arī Veselības ministrijas mājas lapā uz jautājumu, vai jūs esat personīgi pateicies ārstam ar dāvanām, ziediem vai materiālām vērtībām, lielākā atbildētāju daļa jeb 55 procenti izvēlējušies variantu “jā, es gribu individuāli pateikties ārstam”. 33 procenti atbildējuši “nē, jo ārstam samaksā valsts”.
“Esmu bijusi apdrošināta, un tā ir lieliska sajūta, bet par tādu nepieciešamību cilvēks gan aizdomājas tikai tad, kad kaut kas notiek. Pašlaik esmu pašnodarbināta, bez polises un varu tikai priecāties par darba devējiem, kas savus darbiniekus apdrošina,” stāsta Aiga Jaunskalže, projektu vadītāja. Viņa spriež, ka vienmēr izšķirošie ir ekonomiskie apsvērumi un vērtības, kas nosaka prioritātes. Domājot tālredzīgi, veselības apdrošināšana ir izdevīga, nopērkot polisi vecākiem, vecvecākiem, tādējādi iespējams viņiem apliecināt savas rūpes un cieņu.
Ja valsts konceptuāli, visaptveroši demonstrētu, ka cilvēks ir vērtība, un ieviestu plašāku OVA, līdztekus samazinot, piemēram, dīvainās PVN nodokļu likmes pirmās nepieciešamības lietām un pakalpojumiem, iedzīvotāji nekurnētu, bet uztvertu to ar sapratni, pieļauj Aiga.
